Tūlīt, tūlīt visā Latvijā un gribas domāt, arī ārpus robežām, tiks svinēti, manuprāt, skaistākie gada svētki – Līgosvētki. Kaut kā jau daudzus gadus personīgi man ir pazudusi ne tikai šo, bet arī citu svētku svinēšanas sajūta. Šogad ar lielām cerībām došos sevī atjaunot Līgosvētku burvību!

Atceros, kā bērnībā, savās lauku mājās Gudenieku pagastā svinējām, ak! Piebrauca pilna sēta ar ciemiņiem no malu malām, kurām ugunskuru, rotājām sētu, pinām vainagus, visi čaloja un priecājās, likās, ka bez raizēm par nākotni. Varbūt tas tikai bērna acīm bija redzams, gan jau, ka pieaugušajiem bija arī katram sava rūpe. Bet tie bija skaisti svētki ar brīnišķīgu svētku sajūtu, kura man ir pazaudējusies, bet ticu, ka iekšā, kaut kur dziļi manī tā ir, ja jau varu to atcerēties. Tikai jāpalaiž tā ārā, vaļā, jāatsien no ikdienas rūpēm.

Šogad pieņēmu uzaicinājumu no man mīļiem un tuviem cilvēkiem Līgo svinēt tepat novadā. Šī ģimene pieturas galvenajām Līgo svētku tradīcijām, kas, jo īpaši šogad, mani uzrunāja tik ļoti, ka skaitu dienas līdz īstajam datumam. Šķiet, ka pēdējā laikā nekas tik ļoti nav gaidīts, kā šī diena – Līgo diena! Es ticu, ka mana svētku sajūta atgriezīsies un es izbaudīšu Līgo dienas burvību visā tās krāšņumā.

Es daudz domāju, kāpēc tā vispār pazuda, un tad nu man nākas secināt, ka visi svētki palikuši ļoti materiāli, bez dziļas jēgas, bez tradīcijām un rituāliem, kas mums, latviešiem, nu ir ļoti daudz. Jā, zinu, ka esmu jau arī pati vainīga pie tā, ka atļāvu Līgo Grinčam sev nozagt svētkus, bet, kā jau pat filmā ir rādīts, pats Grinčš beigu beigās šos svētkus iemīl no jauna, arī man tā būs!

Kaut kā pēdējā laikā gribas būt tuvāk dabai, saplūst ar to, tajā klausīties un vienkārši skatīties. Iespējams, kāds tagad iesmej, ka tas ar vecumu nāk. Jā, arī tādu domu pieļauju, neviens jau jaunāks nepaliek. Varbūt iemesls ir tas, ka kādā citā valstī viss brūk un jūk viena trakā dēļ un tiem cilvēkiem nav iespējams ne svinēt, ne priecāties, tikai cīnīties par sevi un savu zemi, lai kādā dienā varētu tajā atkal būt laimīgi.

Mēs visi to varam, mēs varam iziet savā pagalmā plikām kājām un būt te mierā un laimīgi. Mēs varam aizbraukt līdz jūrai, sēdēt un skatīties tās spēkā un gūt mieru. Mēs varam ieiet mežā, apgulties sūnās, ieelpot to smaržu un skatīties, kā mākoņi skrien pāri mūsu galvām un priežu galotnēm. Tas viss ir tik skaisti un cilvēka, arī reizēm manis, nenovērtēts.

Man gribas apsolīt sev un arī manas mīļās Latvijas dabai, ka novērtēšu un mīlēšu to vairāk, kā jebkad. Apsolu spēku smelties mežā, jūrā, iemācīties atkal jau svinēt svētkus un priecāties par visu, ko dzīve sniedz.

Novēlu, lai katram sirsniņā pamostas īstais Līgosvētku prieks!

Komentāri (0)

  • -1
    Pornieks Pirms 1 nedēļas, 3 dienām

    Riepas degs šajos klusajos un mierīgajos alhoholu tautas mēslos... nav lielāka spēka par Mīlestību.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: