Urd un gruzd

Mūsu saruna bija pavisam īsa, viņa lēnām gāja tālāk. Man palika tikai minējumi par to, ka, iespējams, viņa ir no Ukrainas un jebkurš stāsts par karu šobrīd tikai uzplēš asiņojošas brūces. Diemžēl man bija pienākumi un ikdiena, un es nevarēju steigties viņai pakaļ un mierināt, stāstīt, rādīt jebko citu. Neesmu arī psihologs un nezinu, vai un kā spētu palīdzēt. Es nezinu pat to, vai doma, ka viņa nāk no Ukrainas, nav tikai manas iztēles uzburts skaidrojums. Taču es zinu, ka sajūtu līmenī manī kaut kas urd un gruzd, pat vēl joprojām. Mēs, cilvēki, taču sarunājamies ne tikai ar vārdiem, un es jutu, ka tas, kas virmoja gaisā, bija sāpes un izmisums.

Esmu dzirdējusi dažu labu ventspilnieku sakām, ka ukraiņi pie mums atbraukuši kā atvaļinājumā. Un tad jāsaka, ka es tad esmu tā sieviete, kam šie vārdi sāpīgi un asi griež ausīs. Jo nepavisam nav īstā reize jebko pārmest ukraiņiem, kuri patiešām bēg no reāla viņu zemē notiekoša kara. Vai tiešām pie mums kāds tic, ka tā ir tikai dīvaina specoperācija, nevis nežēlīgs, asiņains un netaisns karš?

Man dažbrīd šķiet, ka mēs, karu nepiedzīvojušie, nekad nespēsim saprast, ko tas patiesībā nozīmē. Tikai no vecmāmiņu un vectētiņu laikiem atceramies to, ka nevienu pārtikas kriksīti nevar mest laukā, ka, ja maize nokrīt, tā ir jāpaceļ un jānobučo, ka slikts miers ir labāks par jebkuru karu utt. Taču šodien tas viss jau pamazām aizmirsies. Maizes klaipi, kam beidzies derīguma termiņš, veikaliem ir pat obligāti jāutilizē. Nedod Dievs, kāds apēdīs un saindēsies! Es zinu, ja mana vecmāmiņa būtu dzīva, viņa to nu nekā nespētu saprast.

Ne mazāk kā vārdi man šopavasar ausīs grieza arī uguņošanas skaņas, ko labi dzirdēju pilsētas centrā pa neatvērtu logu. Es nesaprotu, kas un kam Ventspilī bija tā jāsvin pavasarī, ka nevarēja iztikt bez uguņošanas, kad bija lūgts būt iejūtīgiem un nešaut, jo mūsu valsts uzņem bēgļus no kara darbības zonas.

Manuprāt, mums jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai kara cirstās traumas cilvēkos pamazām sāk rētot. Tas būtu tikai cilvēcīgi.