Iestājoties pavasarim, rokas un sirds iegrimst dārzā. Jau janvāris, kad dienas pamazām tapa gaišākas, bija kā apsolījums, ka pavasaris tuvojas, ka gada skaistākais laiks vairs nav aiz kalniem. Ap to laiku nu jau ik gadu atskan draudzenes atgādinājums, ka laiks sēt pelargonijas. Līdz ar sīkajām sēkliņām, ko guldu mazajā dēstu podiņā, es sēju prieku. Ar to brīdi sākas brīnuma gaidīšana. Uz palodzes lēnām dīgst puķu un dārzeņu sēklas, un lēnām plaukst prieks par pavasari, par esību, par pasauli.

Jā, parasti viss sākas ar pelargonijām, jo tās dīgst lēni un ilgi. Pēc tam – kā kuru gadu – tās var būt cinnijas, asteres, samtenes, salvijas, lobēlijas vai kādas citas puķes, arī gurķi un tomāti. Jau bakstot sēkliņu zemē, zinu, cik ļoti priecāšos brīdī, kad manis sētais augs izbāzīs mazo, zaļo snīpi un tieksies pretī gaismai. Ik dienu skatos un vēroju, un priecājos. Vienkāršāk un ērtāk būtu nopirkt jau gatavus stādus, un gana daudz būs jau arī tādi, bet tas prieks, ko gūsti, redzot, kā no mazas sēkliņas izaug kas krāšņs, nav ne ar ko salīdzināms. Tie ir tikai daži mirkļi dienā, kad veltu uzmanību savai palodzes dārzniecībai, taču tie ir vieni no tiem īpašajiem mirkļiem, kurus dzejolī par laimi apcerējis Imants Ziedonis: «Ir tikai tādas mazas laimītes. Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.»

Tagad viss zaļo un plaukst. Maijs ir laiks, kad dārzs prasa visvairāk uzmanības un rūpju. Dārzs vēlas, lai tu, cilvēk, sazemējies. Un viņš bagātīgi dod atpakaļ. Jau tagad, melnu muti noracies dārzā, tu jūti milzu gandarījumu par padarīto. Dārzs tevi atalgos arī vēlāk, kad viss sakuplos un krāšņi ziedēs, un dos augļus.

Atceros savas bērnības vasaras. Kolhoza garās biešu vagas, skolas izmēģinājuma lauciņu, piemājas dārzu un vecāku mežeņu lauku, pēc kura ravēšanas rokas bija saskrāpētas līdz asinīm. Tolaik man, tāpat kā lielākajai daļai bērnu, ļoti nepatika kaplēt un ravēt. Izrādās, nepatiku un pat riebumu pret dārza darbiem izjutuši cilvēki, kas šodien ir labi koptu un krāšņu dārzu īpašnieki. Nu jau vairākus gadus esmu aicināta skaisto dārzu konkursa Pilsētas rota žūrijā un kā žurnāliste rakstījusi par konkursa dalībniekiem un viņu dārziem. Daži no viņiem atklāj, ka bērnībā izjutuši ko līdzīgu. Bet šodien dārzs ir viņu meditācija un prieka avots.

Ielu intervijā uzrunātā ventspilniece atzīst, ka ar gadiem viņa ir kļuvusi par puķumīli. Savukārt kolēģe atklāj, ka viņai prieks par dārzu uzplauka pandēmijas laikā. Brīdī, kad nebija iespēju iet sabiedrībā, viņa vairāk laika veltīja dārzam. Sazemējās un arvien vairāk to iemīļoja. Tāpat kā mēs daudzi, kam dārzs ir iespēja eksperimentēt, aizrautība un prieks.

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: