Kur paliek cilvēcība?

Gadās, ka noķeru mirkli pirms un iekožu mēlē. Kad iekrīt mana kārta rakstīt viedokļa sleju, trakoti negribas, lai skan kā no kanceles vai tribīnes.

Tāpat kā daudzus citus prātus, arī manējo jau labu laiku nodarbina tas, kā saredzēt un saglabāt cilvēcību visā šajā neprātā, kurā esam nonākuši. Bailes un neziņa. Ciešanas ir neizbēgamas, ja vien neaizraujamies ar to toksisko pozitīvismu, kas vēl aizvien modē. Adekvāti un nobrieduši cilvēki nevēlas apzināti kultivēt sāpes un ciešanas nedz savās, nedz savu tuvinieku dzīvēs. Tad kāpēc, tiklīdz ciešanas un slimība skar citus, cilvēcības vietā uzplaiksnī prātam neaptverams cinisms un egoisms? Pašaizsardzības naži, kas spējīgi viedokļu sadursmēs sakapāt otru gabalu gabalos, pat nocirst pēdējo matu, kura galā gadās, ka karājas kāda cita cilvēka dzīvotgriba. Neprāts. Iekožu mēlē. 

Pirms nedaudz vairāk kā mēneša uz mūžiem atvadījos no tuva ģimenes drauga. Un, nē, viņš nemira no kovida. Viņš aizgāja no citas, Rietumu medicīnā ārstējamas kaites. Lepni, varbūt pat spītīgi palikdams pie sava, neļāva iejaukties savā ceļa gājumā. Nevis tāpēc, ka fatālists, bet tāpēc, ka dziļi vīlies cilvēkos, sabiedrībā, cilvēcībā. Mūsu viedokļi dažādos jautājumos ne vienmēr sakrita, bet mēs spējām cieņpilni viens otru uzklausīt, neskatoties uz to, cik vīna glāžu tukšots, neskatoties uz tiem teju divdesmit gadiem, kas mūs šķīra. Man pietrūkst to vīna un sarunu nakšu, pietrūkst viņa spīvās, staltās, autentiskās pārliecības. Bet ir kaudzīte pierakstītu datorlapu, ko visiem spēkiem mēģināsim kopā ar tuviniekiem izdot. Pagaidām atkal jau pārlasu viņa vienīgo, vēl šķiet tik nesen izdoto apgāda Diena izdoto grāmatu Divi stāsti par Barsu. Arī tur cilvēki ir apmaldījušies paši sevī.

Domājot par šo cilvēcības krīzi, manā pierē ievelkas divas vertikālas rūpju rievas. Tās nav paralēlas, bet stingri pieturas pie lineārās perspektīvas likumiem. Ha! Vienubrīd attopos, ka es ar savām draudzenēm – rūpju rievām – veikalā, pie kases izturos tāpat kā simtiem citu nomākto ļaužu, ko pārdevējas diendienā apkalpo. Domās aizklejojusi kaut kur kilometriem tālu un pamanu vien to, ka pienākusi mana kārta maksāt par pirkumu. Nomurminu labvakaru. Rūpju rievas uz mirkli izgaist. «Paldies. Visu labu.» Un atkal jau prāts aizmaldās. Varbūt rūpju rievu satekpunktā pie horizonta? 

Tā nedrīkst. Ir jāatrod spēks atmosties, jātrenē vērīgums, jāvairo labais. Paldies vajadzības izteiksmei. Kurš ar mani?