Daba ir ar mums

Kad pirmo reizi Latvijā gandrīz viss tika vērts ciet, lai cīnītos ar Covid-19 izplatību, tauta sprieda, ka daudz sliktāk būtu, ja tas notiktu kaut kad vēlā rudenī vai ziemā, nevis pavasarī, kad kļūst gaišāks, siltāks un krāsaināks. Tomēr pienāca brīdis, kad arī par daudz kā aizslēgšanu un pārtraukšanu nācās paziņot rudenī un turpinājās tas viss ziemā. Šķiet, rudens ar patīkamu laiku neizcēlās, lai gan ļoti auksts laiks ātri neiestājās. Toties tiešām pelēks ātri kļuva gan. Taču tad nāca sen neredzēti balta un auksta ziema, kas tiešām bija visīstākais glābiņš! Plāksteris uz pušuma, ko arvien lielāku pleta vienmuļā ikdiena. Cilvēki dažādos veidos slēpoja, šļūca no kalniem un kalniņiem vai vienkārši brida pa piesnigušiem mežiem un laukiem. Ne viens vien atzina, ka šāda ziema tiešām palīdzēja izturēt un pat atgūt dzīvesprieku, ko monotonā ikdiena gribot negribot bija noplacinājusi. Piedzīvojumu parkā ieraugot ne tikai daudzos atpūtniekus – šķiet, vienādā daudzumā bija tie, kas paši laidās no kalna, un tie, kas viņus atbalstīja, bet arī izgaismotus āra kafejnīcu vagoniņus un dzirdot mūziku, pats sajutos kā mazs bērns gadatirgū. Tādas sajūtas jau pat piemirstas, bet tieši tāpēc ļoti patīkamas. Un tieši tāds arī bija nogurums – patīkams. Tādos brīžos nemaz negribas domāt par kaut kādām blakuslietām, sevišķi par problēmām. Daba mums deva iespēju atslēgties no tik apnicīgi vienveidīgās ikdienas un vēl pilnu krūti ieelpot saltu, svaigu ziemas gaisu!

Šobrīd ir līdzīgi – labi nav, bet vismaz nelīst vai, kas būt vēl trakāk, negāžas slapjš sniegs, tāpēc uzturēties ārā joprojām ir patīkami. Zināmā mērā tas ļauj nedomāt par to, kas mums ir liegts, bet pievērsties iespējām, kādas joprojām ir. Daba ir ar mums, un to tiešām vajag novērtēt. Mēs esam vieglprātīgi notrallinājuši divas vasaras, mēs esam ignorējuši faktu, ka arī ziemā daba bija mūsu pusē, tomēr ļaujot visu pārciest vieglāk, un man ir lielas bažas, ka šis siltais un gaišais rudens tomēr ir visu mūsu pēdējā palīdzība, ko bez maksas saņemam, tā teikt, no malas. Tad nu es tā ceru, ka mums pietiks visu nepieciešamo īpašību un prasmju, lai novērtētu un beidzot izmantotu to, kas mums šajos grūtajos laikos tomēr tiek dots, lietderīgi.