Krišjāņa Valdemāra brilles 9. turpinājums 3

9. turpinājums

Šefs

Izmeklētāja Sliedes tiešais priekšnieks, saukts arī par Šefu, sēdēja pie darba galda un ripināja pa to lodīšu pildspalvu, uzmanīdams, lai pildspalva nenokrīt uz grīdas. Šefs bija drūms kā grāmatvedis, kurš nupat sapratis, ka debetu ar kredītu kopā sadabūt neizdosies vairs nekad. Viņš nez ko būtu atdevis, lai iegūtu Sliedes spēju stimulēt domāšanu, kasot muguru ar drēbju pakaramo. Krišjāņa Valdemāra lieta jau sen bija pāraugusi briļļu zagšanas stadiju un draudēja kļūt par hroniskām galvassāpēm visai Ventspils policijai.

Šefs jau otro stundu pūlējās savilkt kādu nebūt kopsavilkumu, bet šis nevilkās ne sitams. Atsevišķas epizodes nevis summējās vai izvietojās secībā, bet izklīda uz visām pusēm kā sabaidītu tarakānu bars. Līdz šim Valdemāra skulptūrai bija nozagti astoņi briļļu pāri. Par pirmajiem sešiem nekas nebija zināms, septīto kāds atlika atpakaļ, bet astoto norāva tas tirliņš no Pārventas tirgus, lai dotos terorizēt pilsētas domi. Vai tā bija tikai sagadīšanās? Devītās brilles atrodas savā vietā jau otro nedēļu, toties bez vēsts pazudis bomzītis Voldiņš. Operatīvie darbinieki izķemmēja gan graustu rajonus, gan autostacijas apkārtni. Kā caur zemi izkritis! Arī izmeklētāju Sliedi neviens vairs neaiztiek – nemēģina ne izsekot, ne notriekt ar automašīnu. Un, sasodīts, kas īsti ir šitā praktikante Anželika? Anketā ierakstījusi, ka brīvi pārvalda spāņu valodu. No kurienes tik jaunam skuķēnam spāņu valoda?

Šefs smagi nopūtās, ļāva pildspalvai paripot pagaldē un piecēlās. Pēc brīža viņš jau slēdza ciet kabineta durvis, lai dotos uz tirgus laukumu. Iegādāties drēbju pakaramo.

Izsekotāji

Kopš bija radušās aizdomas par Žņaudzēja (īstajā vārdā – Puķītes) iespējamo dubultspēli, Miza un Tievais nenolaida no viņa acis. Par laimi, brīva laika bija cik uziet. Pēc nelaimīgās rauga paku afēras, visiem par brīnumu, priekšnieks Žora ne tikai nesarīkoja eksekūciju, bet likās pavisam atmetis saviem darbiniekiem ar roku. Uzdevumu tikpat kā nebija. Abi aizdomu māktie caurām dienām novēroja gan Žņaudzēju, gan viņa kabinetu. Īstenībā tas bija tikai kādreizējais slotu kambaris blakus Žoras birojam, aprīkots ar galdiņu, tabureti, sienas skapīti un mazu lodziņu uz iekšpagalmu.

Krēsloja jauks vasaras vakars, kokos maigi ķērca vārnas. Miza un Tievais, ierīkojušies aiz atkritumu konteinera, gaidīja ierodamies Žņaudzēju.

– Smird nu gan šitā miskaste, – Tievais nopūtās. – Kā tu domā, ko Žņaudzējs glabā savā kabūzī? Es no rīta paskatījos – durvīm pierīkotas divas atslēgas. Divas!

– Pārventas miskastēm ir jāsmird, – atsaucās Miza, – te tev nav nekāds Žāžciems. Kas attiecas uz kambari – gan mēs tur iekšā tiksim. Brīdī, kad šis ies, teiksim, uz ķemertiņu...

– Nelīdzēs, – Tievais nopūtās. – Tādās reizēs viņš vienmēr aizslēdz durvis. Ar abām atslēgām...

Ierīkot novērošanas punktu draugiem todien nācās grūti. Vispirms viņus iztraucēja divi lietišķa izskata bomži ar celofāna kulēm rokās.

– Atļaušos aizrādīt, ka šis konteiners ietilpst mūsu interešu zonā! – kategoriski paziņoja pirmais, visai inteliģenta izskata bomzis un pastumdīja uz deguna ieplīsušas brilles.

– Aha, – piebilda viņa kolēģis.

– Uzsākot šī konteinera nesankcionētu izstrādi, jūs izjaucat gadiem ilgi veidojušās tirgus tradīcijas!

– Aha.

– To nevar nosaukt citādi, kā vien par reiderismu, brīvā tirgus principu deformēšanu un atgriešanos pie totalitārisma tradīcijām!

– Aha.

Tievais ātrumā neattapa, ko lai tādu atbild, bet vecais tankists Miza noreaģēja acumirklī.

– Ak tradīcijām? Tūlīt būs jums tradīcijas. Salaga, kad tev pēdējo reizi ir situši ar tanka kāpurķēdi pa pakaļu? Atbildi, kad dembelis jautā!

Bomži izgaisa. Novērotāji atviegloti nopūtās un iekārtojās ērtāk. Kuru katru brīdi bija jāierodas Žņaudzējam, un tajā brīdī iekšpagalmā bija jāvalda klusumam.

– Skaties, kāda neparasta dabas anomālija, – ieminējās Tievais, rādīdams ar pirkstu.

Vietā, kur nupat mīņājās bomži, tagad stāvēja sīka, kaulaina un ļoti kareivīga tantiņa.

– Nu tad tā, – tante sāka vienu pēc otra saliekt roku pirkstus, – tātad, oligarhi, sēžam, ja? Šņabi dzeram... zālīti pīpējam, heroīnu duram, kokaīnu šņaucam, līmi ostām... ko es aizmirsu? – pensionāre paskatījās uz savu labo roku. – Ak tu mana vecā galva! Pareizi – mazgadīgos pavedinām. Zvanīt policijai uzreiz vai mēģināsim sarunāt?

– Tantiņ, – Tievais likās labdabīgi noskaņots, – būtu nu gājusi mājās. Mazmazbērni droši vien skolas darbus nav sagatavojuši.

– Ak pretī runājam? – tantiņa dziļi ievilka elpu. Nākamajā brīdī apkārtni paralizēja baismīgs spiedziens:

– Palīgāāāā! Slepkavooooo!

Kaut kur netālu atvērās logs un miegaina vīrieša balss apvaicājās:

– Nu kas tie par kviecieniem, kad es akurāt no naktsmaiņas? Vai Donam jauna koncertprogramma?

– Ta nē, – attrauca sievietes balss, – veco Bērziņieti slepkavo. Šodien jau ceturto reizi.

Iekasējusi no Mizas desmit eiro, tantiņa momentā nomierinājās. Paslēpusi naudas maku brunču kabatā, viņa aizklunkuroja meklēt nākamo upuri, bet Miza un Tievais kārtējo reizi pūlējās uz cietās dzelzsbetona plāksnes ierīkoties kaut cik ērti. Pēdējā brīdī, jo Žņaudzējs jau bija klāt! Zaglīgi paskatījies visapkārt, viņš atslēdza durvis un iespruka iekšā. Pēc brīža lodziņā iedegās gaisma.

(turpinājums sekos)