Krišjāņa Valdemāra brilles. 11. turpinājums 4

Meditācija

Satumsa nakts, un vārnas kokos vairs neķērca. Miza un Tievais joprojām tupēja aiz atkritumu konteinera, bet Žņaudzēja lodziņā spīdēja gaisma.

– Ja mēs varētu redzēt cauri sienai, – Tievais sapņaini nopūtās. – Kaut ko taču viņš tur dara, ne jau par velti tik vēlu vakarā tup darbā...

– Viena ideja man ir, – Miza ieminējās.

Tajā brīdī lodziņš pavērās, un pa to kaut kas izkrita. Abi draugi pūlējās saskatīt, kas gan tas varētu būt, bet izkritušais priekšmets bija pārāk tālu un izlīst no slēpņa viņi neriskēja.

– Ir man ideja! Ir! – Miza nerimās. – Tu esi jūtīgs cilvēks, proti šito te... vizualizāciju. Tev būs jāskatās cauri sienai, un tu to izdarīsi!

– Nekad neesmu varējis redzēt cauri sienai.

– Tagad varēsi! Es kā zinādams paņēmu līdzi...

Miza izvilka no kabatas vēderainu pudeli.

– Līdzeklis pret kāju svīšanu, – Tievais izlasīja uzrakstu uz etiķetes. – Ugunsnedrošs. Sargāt no mājdzīvniekiem. Eu, Miza, tu esi jucis?

– Es neesmu jucis, es vienkārši esmu talantīgs. Etiķete domāta uzmanības novēršanai, lai sveši neiztempj. Tur iekšā ir paštaisīts absints, atceries, es tev par to stāstīju? Dzēriens, kas atbrīvo apziņu un dod īpašas spējas. Ar puspudeli pietiks, lai tu redzētu cauri visai mājai!

Pēc ilgas kaulēšanās Tievais bija pierunāts. Izdzēris puspudeli Mizas piedāvātā šķidruma, viņš ilgi rīstījās, cenzdamies neklepot pārāk skaļi.

– Miza... slepkavniek... šitādu draņķi... man visas iekšas izdegs...

– Nekas, vecīt, pacieties un pagaidi, kamēr iedarbosies. Un tad pamēģini saskatīt, ko viņš tur izmeta pa logu!

Pēc minūtēm desmit Tievais apsēdās tādā kā lotosa pozā un piešķieba galvu.

– Nu, kā? – Miza cerīgi apjautājās. Iedarbojās?

– Laikam sāk iedarboties, – Tievais vārgā balsī atbildēja.

– Nu tad pasaki, ko Žņaudzējs izmeta pa logu?

– Antenas atsvaru. Lai labāk nostiepjas. Interesanti, kur viņš nostiepis otru galu? Tik mazā istabiņā taču nav vietas, un teleskopisko antenu viņš nelieto... tad jau atsvaru nevajadzētu...

Tievais runāja tik klusā balstiņā, ka Mizam bija jāpieliecas viņam cieši klāt, lai sadzirdētu.

– Antenas? Kādas antenas? Viņam tur ir radio?

– Es redzu... redzu... – Tievais čukstēja. – Redzu radiostaciju... R-394 KM... veca, bet laba... tiesa gan, ļoti veca, vēl no astoņdesmitajiem gadiem... sakompresētu radiogrammu izšauj ēterā pāris sekundēs...

– Kāda velna pēc Žņaudzējam radiostacija? Kas viņš, kāds aģents?

– Dabiski... privātpersonai tāds aparāts nav vajadzīgs... to lieto tikai GRU cilvēki...

– Kas tas tāds – GRU?

– Krievu armijas izlūkdienests!

Miza juta, ka smadzenes sāk kūpēt.

– Kāds gan Žņaudzējam sakars ar izlūkdienestu? Un pie tam vēl krievu armijas?

– Atceries, kad viņš parādījās Ventspilī. Astoņdesmito gadu beigās, pareizi? Stāstīja, ka esot latgalietis, runāja ar vieglu akcentu... Viņam tur skapītī ir arī portatīvais dators, un to gan mums vajadzētu dabūt rokā! Es vairs nevaru. Man beidzas spēki...

Tievais nožagojās un aizmiga. Miza, pēdējo reizi paskatījies uz Žņaudzēja lodziņu, no kura karājās antenas atsvars, nopūtās un, uzmanīgi satvēris kolēģi aiz padusēm, vilka uz mājām.

 

Dzeltenā persona

Izmeklētājs Sliede jau vēra vaļā kabineta durvis, kad kabatā iezvanījās mobilais tālrunis. Zvanīja Anželika.

– Priekšniek, – viņa skaļi čukstēja, – persona dzeltenajā vestē mums ir rokā. Es viņai sekoju! Mēs pašlaik ar 22. mikriņu braucam uz deviņstāvenēm.

– Dzeltenajā vestē? Es tev liku sekot tai dāmītei, kas bija kopā ar Voldemāru!

– Tā pati jau arī ir! Es viņu atpazinu! Es viņai vēl parādīšu, kur vēži ziemo! Visa viena maniaku banda!

– Anželika, nemuļķojies. Personu dzeltenajā vestē tu redzēji tikai pussekundi, toreiz, kad viņa pie Avotu akas mēģināja mums uzbraukt virsū. Kā tad tu viņu tagad varēji atpazīt?

– Pēc frizūras, priekšniek, pēc frizūras! Galu galā es esmu sieviete. Tik kretīniska frizūra... vai tad Ventspilī vairs nav neviena kārtīga friziera? Skaidrs, ka šodien viņa ir bez dzeltenās vestes, bet frizūra ir tā pati. Kļūdīties nav iespējams. Priekšniek, es vairāk nevaru runāt, baidos, ka šī neizdzird.

Anželika atslēdzās. Sliede iegāja kabinetā, brīdi stāvēja istabas vidū. Viņa seja noskaidrojās – izmeklētājs ieraudzīja pie sienas karājamies veco, labo drēbju pakaramo. Pēc brīža viņš jau cītīgi kasīja muguru un domāja, domāja, domāja...

 

(turpinājums sekos)