Kad darbs dedzina

Tā nav vienkārša noguruma sajūta – izdegšana ilgstoši izsmeļ cilvēku gan emocionāli, gan fiziski, pazūd motivācija, ir grūtības koncentrēties un darba pienākumi šķiet bezjēdzīgi.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) 2019. gadā oficiāli iekļāva izdegšanu Starptautiskajā slimību klasifikācijā, raksturojot to kā profesionālu fenomenu. Pēc PVO definīcijas izdegšana rodas no hroniska darba stresa, kas nav ticis veiksmīgi pārvaldīts, un to raksturo: emocionāla izsīkšana, cinisms vai atsvešināšanās no darba, kā arī samazināta profesionālā efektivitāte. Latvija ir viena no retajām Eiropas Savienības valstīm, kur izdegšana kopš 2007. gada ir oficiāli atzīta par arodslimību.

Termina izdegšanas sindroms (burnout) rašanās tiek saistīta ar ASV psihologu Herbertu Freidenbergeru. 1974. gadā viņš publicēja rakstu Darbnieku izdegšana, bet 1984. gadā grāmatu Izdegšana: augsta cena par augstiem sasniegumiem. Viņa pētījumos īpaša uzmanība tika pievērsta brīvprātīgajiem un veselības aprūpes darbiniekiem, kuri ilgstoši palīdzēja citiem un paši kļuva emocionāli iztukšoti.

Sākotnēji termins izdegšanas sindroms tika saistīts ar sociālajiem darbiniekiem un citām profesijām, kurās cilvēki ilgstoši palīdz citiem, piemēram, mediķiem un psihologiem. Tomēr mūsdienās izdegšana skar daudz plašāku profesiju un nodarbošanās loku, un tehnoloģijas šai tendencei piešķir jaunu dimensiju – nepārtrauktu tempu, informācijas un stimulu plūsmu.

Diemžēl izdegšanas sindroms arvien biežāk skar arī jauniešus. Psihologi norāda vairākus iemeslus: nepietiekama kustība un sociālo kontaktu trūkums, dzīve pārsvarā virtuālajā vidē un liels slodzes apjoms skolēniem.

Tomēr, kā atzīst speciālisti, izdegšanas sindroms sākuma stadijā nav nopietna psihiska slimība, kurai nepieciešama stacionēšana vai spēcīgas zāles. Taču galvenais ir neatstāt nepamanītus pirmos simptomus, lai izdegšana nepārvērstos, piemēram, depresijā, kas savukārt jau ir nopietna slimība.

Lai izvairītos no izdegšanas, svarīgi ir: prast noteikt robežas – nepārslogot sevi ar nepārtrauktām darba stundām un iemācīties teikt nē. Prioritizēt uzdevumus – fokusēties uz svarīgāko un izvairīties no perfekcionisma. Ieplānot pauzes – īsas atelpas darba laikā palīdz saglabāt produktivitāti un samazināt izsīkumu. Lai mums izdodas noturēties uz tās trauslās robežas, kad darbs ir aizraujošs un aktīvs, tomēr neizdedzina par daudz!