Pērn pavasarī pie mums ieradās balts kaķis. Tuvējos savus kaimiņus aptaujājām – neviens par Pērlīti neko nezināja. Drīz jau būs gads kopš vakara, kad aiz loga pamanījām ciemiņu. Baltā laime ieguvusi plūstošāku formu, izgulējusi iekrāto miegu, kļuvusi kaķiski draiska.
Ziņu aktualitāte numurs viens joprojām ir situācija Ukrainā. Karš. Vārds, kas piepeši kļuva par ikdienā tik bieži lietojamu, līdzās ar visu pārējo, kas ar to saistās. Arī nāve. Un šajā laikā ir ļoti svarīgi saprast dažas būtiskas lietas – tas nav karš starp divām tautām, tas nav «krievi pret ukraiņiem» vai «krievi pret Eiropu», tas ir Krievijas varas un tai pietuvināto karš, un viņiem par to arī būs jāatbild.
Ukrainā ir sācies karš – sprāgst raķetes, brauc bruņutehnika, skan trauksmes sirēnas un jau bojā iet cilvēki. Tas nav kaut kāds iekšējs konflikts, kaut kādu senu rēķinu kārtošana, tas ir bezkaunīgs, ne ar ko neattaisnojams iebrukums suverēnā valstī, kam pavēli devis Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Neilgā laika posmā dzīve man piespēlējusi iespēju sarunāties ar divām sievietēm, kuras nesen piedzīvojušas lielu zaudējumu. Abas nupat aizsaulē pavadījušas savus vīrus. Turklāt laulībā pavadīti gadi trīsdesmit un vairāk. Laika gaitā puses pierīvējušas visus negludumus tā, ka ābols šķiet mūžam bijis vesels.
Šodien aprit 101 gads, kopš dienasgaismu ieraudzīja pirmais laikraksta Ventas Balss numurs, kas kopš tās dienas, mainot izdevējus, žurnālistus, vadītājus, politisko un nacionālo nokrāsu, regulāri iegūla ventspilnieku pastkastēs. Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu ar Ventiņu esmu kopā arī es.
Pašmāju un aizrobežu politiskā un ekonomiskā spriedze kārtējo reizi pierādījusi savu neremdināmo ēstgribu. Energoresursu cenas, kas sazin kur aizjoņojušas F-1 bolīda ātrumā, inflācija, un vēl piedevām Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākums, kam nu nekādi nevajadzēja notikt tā, kā tas notika. Svilpieni, ūjināšana un citāda necieņas izrādīšana – tas, ar ko šis pasākums paliks piemiņā. Ak, jā, vēl ar himnas atskaņošanas laikā nenoņemtu galvassegu.
Tieši tāpat kā īstus draugus iepazīsti grūtos brīžos, to, cik labs un tālredzīgs saimnieks esi bijis, vislabāk redz, kad sākas kādas globālas problēmas. Piemēram, tādas kā energoresursu cenu kāpums.
Lai arī gadu skaits jau sniedzas pāri atzīmei 40, jāatzīst, ka joprojām sirgstu ar vēlmi iespēt vairāk, nekā spēju veikt. No decembra darbu saraksta uz janvāri pārceļas vairākas ieceres, tajā skaitā – Ventas Balss e-avīze. Tomēr vēlos mirkli piesēst un kopā ar tevi, lasītāj, atskatīties uz aizvadīto gadu.
Vairākus gadus pēc kārtas īsi pirms Ziemassvētkiem braucām pēc savas eglītes podiņā. Svētku dienās istabas vēsākajā stūrī stāvējusi, eglīte vēlāk pārcēlās uz dārzu vai arī egļu rindu lauka malā, lai tur turpinātu augt un zaļot. Šogad dienas bija iegriezušās tā, ka eglītei pakaļ nekādi netikām. Pietrūka nedēļas astotās dienas. Tad nu ņēmām no meža, sirdsapziņu mierinot, ka tieši viens kopā saaugušu egļu puduris jāizretina.
Izskaņai tuvojas šis gads, kurā svinējām 100 gadus, kopš Ventas Balss pirmā numura iznākšanas. Proti, pirmo reizi ventspilnieki vietējās ziņas avīzē ar nosaukumu Ventas Balss lasīja 1921. gada 8. februārī. Protams, pa vidu bijuši laiki, kad vietējais laikraksts Ventspilī bijis gan Brīvā Venta, gan Padomju Venta un kopš pirmās Ventas Balss esam piedzīvojuši daudz pārmaiņu. Taču arī šodien ventspilnieki zina, ka vietējās ziņas viņi uzzinās no laikraksta Ventas Balss vai digitālajā formātā – no ventasbalss.lv.
Vecajos, ne pārāk labajos laikos, kad visu mēģināja pieķemmēt maksimāli vienādā izskatā, visas vēlmes izcelties kaut kā individuāli, atšķirties no kolektīva un kopumā pelēkā pūļa bija nosodāmas. Arī mākslā manevra iespējas bija ierobežotas, lai gan labākajiem tomēr izdevās pateikt vairāk un citādāk. Cita lieta mūsdienas – katrs var izpausties pēc sirds patikas un ir pat riskanti izteikt kritiku, jo var tak sanākt, ka apšaubi kaut ko tiešām ģeniālu.
Šoruden pieķēru sevi atkal un atkal klausāmies Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmu Četri balti krekli no Rolanda Kalniņa 1967. gadā uzņemtās spēlfilmas Elpojiet dziļi, kas savas brīvdomības un ironijas dēļ uz lielajiem ekrāniem nonāca tikai 20 gadus pēc uzņemšanas. Pēkšņi man šķita, ka ir tik būtiski to balto kreklu esamību pieņemt. Ka valkāju, ka citi valkā un ka tas nav kauna traips. Tā ir dzīve.
Patriotu nedēļa arī šogad norisinās klusāk un piezemētāk, nekā tas būtu bijis citādos apstākļos – nav kopīgu gājienu, dziesmu, atmiņu pasākumu. Tomēr tas nenozīmē, ka būt sliktāki, lai padomātu par to, kas tajās nu jau tālajās novembra dienās tika iegūts un nosargāts, kur mēs atrodamies šobrīd un kas mūs varētu sagaidīt turpmāk.
Nav nekā laba tajā, ka atkal esam palikuši bez iespējas daudz ko apmeklēt un daudz ko darīt. Vēl sliktāk, ka atkal jāuzdod jautājums par to, cik slikti ar vietām un lietām, kas šobrīd nav pieejamas, būs pēc tam, kad kļūs labāk un viss kļūs pieejamāks. Ja ir kaut kas, kas šajā kopumā pelēkajā laikā priecē, tad tie ir laika apstākļi, kas joprojām tomēr silda un ļauj priecāties par saules stariem.
Kopš agriem jaunības gadiem mani izteikti kaitina jebkas, kas saistīts ar kailu, neslēptu didaktiku. Es nepatikā noskurinos ik reizi, kad pamanu savā balsī ieskanamies to pamācošo, viszinošo toni.
Ko tur slēpt un liekuļot, arvien vairāk nākas saskarties un dzirdēt cik esam palikuši neiecietīgi, dusmīgi un pat reizēm nežēlīgi pret apkārtējiem un tas mani ļoti biedē.
Tagad jau galvenais kaut kādi papīri vajadzīgi! Tieši tā Mirttante rakstīja savam krustdēlam Ērikam visiem labi zināmajā kinofilmā. 40 gadi pagājuši no filmas pirmizrādes, taču šķiet, nekas šajā pasaulē nav mainījies – visos laikos un pie visām varām cilvēks cenšas sagādāt stiprus papīrus, tādai vai citādai vajadzībai.
«Ja darba ņēmējs nav pabeidzis vakcināciju līdz 15. novembrim, darba devējs viņu atstādina no darba pienākumu veikšanas,» pieļauju, ka ar šādu paziņojumu pirmdien saskārās ne viens vien ventspilnieks, kurš līdz šim nebija vakcinējies. Un nevaru nepamanīt, ka daļai tas bija arī šoks, jo droši vien arī jūs, tāpat kā es, pazīstat cilvēkus, kuri nevakcinējas savas pārliecības/brīvas izvēles pēc (un jāatgādina, ka šā gada sākumā tiesībsargs bija atzinis, ka saskaņā ar Latvijas likumiem vakcinācija ir tikai brīva iespēja un tai nav imperatīvs raksturs nevienam sabiedrības loceklim), vai nevakcinējas, jo ir bažas par savu veselību saistībā ar citām saslimšanām, kuru dēļ potēties nav vēlams.
Augusta vidū, kad tik tikko biju sākusi strādāt laikrakstā, uz pāris nedēļām dienas ritms iegriezās tādā kā amoka skrējienā.
Arvien biežāk visās malās skandina vārdu uzticēšanās, aicina uzticēties gandrīz visam, gan tam, ka šis maizes klaips būs gards un mīksts, gan tam, ka rīt mūs gaida labāka diena!
