Patriotu nedēļa arī šogad norisinās klusāk un piezemētāk, nekā tas būtu bijis citādos apstākļos – nav kopīgu gājienu, dziesmu, atmiņu pasākumu. Tomēr tas nenozīmē, ka būt sliktāki, lai padomātu par to, kas tajās nu jau tālajās novembra dienās tika iegūts un nosargāts, kur mēs atrodamies šobrīd un kas mūs varētu sagaidīt turpmāk.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tikai retais no mums var iejusties to cilvēku ādā, kuri gan saltajā 1919. gada novembrī, gan pirms un pēc tam kaujas laukā stājās pretī bieži vien krietni jaudīgākām armijām. Un ne tikai tāpēc, ka šobrīd pietrūktu motivācijas vai mēs tagad esam vairāk tendēti katrs uz sevi, par ko agrāk jau esmu runājis. Mēs vispār esam pavisam citādāki, visa mūsu dzīve ir pavisam citādāka, sākot ar ikdienu un beidzot arī ar karošanu. Kāda dzīvošana ierakumos un vēstuļu rakstīšanu ar vienīgo zīmuļa galu uz daudziem? Mēs dzīvojam pilnīgi citos laikos, un, lai arī militārajās mācībās, protams, māca visu ko, ierindas cilvēkam šobrīd karš ar kaut ko tādu vairs neasociējas. Iespējams, kopš brīža, kad tiešraidē radās iespēja pasekot līdzi
Līča karam.

Bijām liecinieki arī tam, ka mūsdienās brīvību var izkarot arī ar pavisam maz upuru, sēžot pie barikādēm un dziedot pie ugunskuriem. Zināmā mērā tā ir problēma, jo tas, kas nācis viegli, vienmēr bijis mazāk vērtīgs. Kaut vai kaut kur dziļi zemapziņā. Pirms vairākiem gadiem sanāca parunāt ar kādu horvātu un sajust to sāpi, kas joprojām viņu svilināja, atceroties viņu neatkarības karu un daudzos tā upurus. Latvijas vēsturē upuru nav trūcis un zināmā mērā tas tāpat ir noteicis to, kādi mēs šobrīd esam, taču tas nav mūs rūdījis kā nāciju. Drīzāk tikai atšķaidījis...

Pie šādas atziņas nācu pēc Ulda Brauna dokumentālās filmas Ardievu, XX gadsimt! noskatīšanās. Mēs tiešām esam maza tauta, maza nācija, bet šī gadsimta pirmajā pusē esam pārdzīvojuši divus lielus karus un divas izsūtīšanas, un šajos notikumos vispirms jau cieta tie, kas savulaik iznēsāja brīvās Latvijas, pašiem savas valsts ideju. Un tūkstošiem citu, bet palikušie vēl 50 gadus tika skaloti ar citādākām idejām un pārliecību. Lai arī vizuāli mēs, protams, esam mainījušies un kaut kādā ziņā jau sākam atgādināt to Latviju no trīsdesmito gadu kartītēm, mentāli tomēr esam iestrēgušu pagātnē.

Mēs neuzvedamies kā savas zemes saimnieki, bet gan kā tie radinieki, kas mantojumā saņēmuši lepnu dzīvokli prestižā rajonā un ir pilnīgi pārliecināti, ka nu viņi dzīvē jau ir sasnieguši visu un neko darīt vairs nevajadzēs. Tā tas nenotiek. Būt saimniekam nenozīmē ne tikai būt īpašniekam, bet arī saimniekotājam. Arī savā zemē un ikvienam no mums.

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: