Vecajos, ne pārāk labajos laikos, kad visu mēģināja pieķemmēt maksimāli vienādā izskatā, visas vēlmes izcelties kaut kā individuāli, atšķirties no kolektīva un kopumā pelēkā pūļa bija nosodāmas. Arī mākslā manevra iespējas bija ierobežotas, lai gan labākajiem tomēr izdevās pateikt vairāk un citādāk. Cita lieta mūsdienas – katrs var izpausties pēc sirds patikas un ir pat riskanti izteikt kritiku, jo var tak sanākt, ka apšaubi kaut ko tiešām ģeniālu.
Par performancēm 0
9. decembris, 09:08, 2021 | Pēteris NeimanisEsmu pilnīgi pārliecināts, ka mākslas darbā galvenais ir izsaukt emocijas, turklāt tās var būt visdažādākās. Mākslas darbam – foto, kino, teātrim, gleznai, jebkuram – nav jābūt tikai par pozitīvo un jauko, dažkārt tas var būt par ļoti skarbs, taču tas nekādā ziņā nedrīkst atstāt vienaldzīgu. Tad tā nav nekāda māksla. Tas ir, tad jau arī krāsota mājas siena būtu māksla. Tieši tāpēc es joprojām uzskatu, ka vienas no labākajām kinofilmām, ko man nācies redzēt, ir Larsa fon Trīra Dejotāja tumsā un Ņikita Mihalkova Saules nogurdinātie. Smagi darbi, kas uz savas adatas uzsēdina uz vairākām dienām, bet, sasodīts, ja pēc to noskatīšanos es neizjutu katarsi – lielāko emocionālo saviļņojumu, ko vien mākslas darbs var sniegt –, tad es nezinu, kas tas bija! Protams, ļoti smalka ir tā robeža starp ģeniālo un, teiksim tā, prasto, lai gan tiesības būt ir visdažādākajām mākslas izpausmēm. Svarīgi, ko pats mākslas darba autors par to domā – viņš rada ko ģeniālu, ir gatavs samierināties ar piezemētāku vērtējumu, jo svarīgākais bija izpausties, neturēt ieceri sevī vai tikai pievērst uzmanību?
Tikuši vaļā no padomju laiku cenzūras un likšanas rāmjos, ļaudis arī pie mums sāka izpausties daudz un dažādi, un drīz vien mēs uzzinājām, ka ir tāds mākslas veids kā performances, kurā galvenais instruments ir paša mākslinieka ķermenis. Kas tikai ar to netika darīts un kas tikai netika pasniegts kā māksla... Kādā TV realitātes šovā viens zēns izārdīja studiju un tā arī paziņoja – tā bija performance! Jā, nav gluži Džokonda, bet kurš vēl tā māk? Protams, visas šīs un vēl trakākās izpausmes nāca kopā ar demokrātijas un brīvas sabiedrības apziņu, bet te mēs atkal nonākam pie smalkās robežas.
Demokrātija ir laba lieta, bet ar to nedrīkst attaisnot jebkuras izpausmes un jebkuru rīcību. Demokrātija neatceļ likumus un vispārpieņemtās pieklājības normas. Apsaukāt citus viņu izskata vai profesijas dēļ nav demokrātiski, tas ir vismaz bezkaunīgi. Tieši tikpat bezkaunīgi, kā izārdīt TV studiju un paziņot, ka citiem tas ir jāpieņem, jo tā ir māksla. Visas šīs izpausmes nerada neko paliekošu mākslas jomā un necik nestiprina demokrātijas pamatus, jo vienkārši nekā uz to neattiecas.
Komentāri (0)