Redzēt vairāk, nekā redzams

Sociālā dienesta darbinieki ir cilvēki, kuri zina, ko darīt brīdī, kad kādam dzīves ceļš ir nonācis strupceļā. Reizēm dzīves līkločiem var būt ļoti asi pagriezieni, un tieši tad blakus ir vajadzīgs kāds, kurš palīdz atrast ceļu tālāk.

Šo viedokli nolēmu veltīt Sociālajam dienestam, jo, manuprāt, arī viņiem ir svarīgi sajust atgriezenisko saikni, pasakot kaut tādējādi paldies par darbu, ko viņi ikdienā dara. Bieži vien mēs pamanām redzamākās profesijas, bet sociālais darbs lielākoties notiek klusumā – bez skaļām uzvarām, bez aplausiem un bez īpašas sabiedrības uzmanības, jo viņu ikdienā priecīgu stāstu nav daudz. Tomēr tas nenozīmē, ka tas ir mazāk svarīgs. Šis ir darbs, kura rezultātus nemaz nevar izmērīt skaitļos. Tos var redzēt cilvēkos, kuri atkal spējuši nostāties uz kājām, ģimenēs, kurām izdevies pārvarēt grūtības, vai bērnos, kuriem dota iespēja augt drošākā vidē.

Sociālā dienesta meitenes, kā viņas mīļi tiek dēvētas, ir ļoti profesionālas, un pats galvenais – viņām patiesi patīk darbs, ko viņas dara. Jo kā gan citādi varētu pieņemt visas tās situācijas, ar kurām ikdienā nākas saskarties? Sarunās ar viņām vienmēr ir jūtams cilvēcīgums un vēlme palīdzēt, nevis tikai izpildīt savus darba pienākumus. Tas ir darbs, kurā nepietiek vien ar zināšanām un normatīvo aktu pārzināšanu. Nepieciešama arī pacietība, empātija un spēja uzklausīt, jo aiz katras lietas mapes ir konkrēta cilvēka dzīve.

Kā saka Sociālā dienesta vadītāja Una Lapskalna-Alksne, neviens jau nepiedzimst ļauns. Dzīves noteikumi, apstākļi un pieredze cilvēku padara par tādu, kāds viņš izaug. Šī doma vedina uz atgādinājumu – pirms nosodīt, ir vērts mēģināt saprast. Ne vienmēr mēs zinām, kādu ceļu cilvēks ir nogājis, cik daudz zaudējumu piedzīvojis vai cik ilgi cīnījies viens pats. Sociālais darbs prasa ne tikai zināšanas, bet arī spēju redzēt vairāk, nekā redzams, – ieraudzīt cilvēku aiz viņa kļūdām. Domāju, ka ikviens no mums cer, ka Sociālā dienesta palīdzība nekad nebūs nepieciešama. Taču dzīve ir neparedzama, un nav iespējams zināt, ko nesīs rītdiena. Tāpēc ir svarīgi apzināties, ka mūsu pilsētā ir cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt, uzklausīt un meklēt risinājumus arī tad, kad pašam šķiet, ka to vairs nav. Varbūt tieši tāpēc Sociālā dienesta 35 gadu jubileja nav tikai paša dienesta svētki. Tie ir svētki arī mums visiem, jo tie atgādina, ka līdzās vienmēr ir cilvēki, kuri savu darbu dara ar lielu atbildību, profesionalitāti un cilvēcību.

Raidījumu par Sociālā dienesta darbu var skatīties ŠEIT!