Ērtie paaudžu stereotipi

Šī tēma nedaudz izskanēja arī Ventspils tehnikuma organizētajā diskusijā Pusdienas ar uzņēmējiem. No sarunas līdz risinājumam, kuras galvenais fokuss bija uz darba tirgum nepieciešamo izglītību. Taču uzņēmēji dalījās arī pārdomās par jauno paaudzi kopumā. Atceros kāda Ventspils novada tūrisma uzņēmēja stāstīto situāciju. Jaunietis no Ventspils piesakās darbam kempingā, kas atrodas aptuveni 50 kilometru attālumā no pilsētas. Viss viņu apmierina, viņš ir gatavs sākt darbu, bet tad seko jautājums: «Vai jūs man pakaļ atbrauksiet?» Mēs, zālē sēdošie, pasmaidām, jo saprotam – parasti jau darba vietā ir jānonāk pašam. Ja tevi ved uz darbu, tad tas drīzāk ir izņēmums, nevis norma. Taču jaunietim, Z paaudzes pārstāvim, šāds jautājums šķiet pavisam normāls.

Tomēr, pirms turpinām, ir vērts ieviest nelielu skaidrību – kas vispār ir Z paaudze? Bieži vien šis jēdziens jau kļuvis par birku situācijām, kurās mēs nesaprotam jauniešus. Paaudžu teorijas pamatā ir ideja, ka cilvēkus, kuri dzimuši vienā vēsturiskā periodā, ietekmē līdzīgi sabiedriski, ekonomiski un tehnoloģiski notikumi. Šī kopīgā pieredze var veidot līdzīgas vērtības, attieksmi un uzvedības modeļus. Saskaņā ar šo teoriju es piederu X paaudzei, mana mamma – Baby Boom jeb pēckara dzimstības uzplaukuma paaudzei, bet mana meita – Z paaudzei. Šoreiz neiedziļināsimies visu paaudžu raksturojumā, taču ir vērts saprast, kas tad īsti raksturo tik bieži pieminēto Z paaudzi. Tie ir cilvēki, kas dzimuši aptuveni no 1997. līdz 2012. gadam. Vecākajiem Z paaudzes pārstāvji šobrīd ir ap 30, bet jaunākie vēl mācās skolā. Z paaudzi bieži raksturo kā pirmo paaudzi, kas kopš bērnības dzīvojusi pasaulē ar internetu, viedtālruņiem un sociālajiem tīkliem. Darba vidē par Z paaudzi bieži tiek minēts, ka viņi vēlas lielāku elastību, sagaida biežāku atgriezenisko saiti no vadītāja, mazāk pieņem hierarhiju tikai hierarhijas dēļ, vēlas redzēt darba jēgu un ir gatavāki mainīt darbu, ja nejūt attīstības iespējas vai cieņu.

Tomēr ir svarīgi, lai paaudžu teoriju neizmantotu kā gatavu birku, ko piekarināt ikvienam jaunam cilvēkam. Katrs cilvēks ir individuāla personība, un jaunieši ir ļoti dažādi. Stereotipiska domāšana nepalīdz saprasties – arī šajā gadījumā ne. Turklāt stereotipi darbojas abos virzienos. Ja darba devējs jaunietī redz tikai Z paaudzes pārstāvi, arī jaunietis var vadītāju uztvert tikai kā noteikta vecuma vai paaudzes cilvēku. Brīdī, kad sarunā satiekas nevis divi cilvēki, bet divas birkas, īstam dialogam vietas paliek maz.

Un, manuprāt, lai kā risinātos sadarbības jautājumi, darba tirgus vienmēr būs tas, kas agrāk vai vēlāk noregulēs līdzsvaru. Vai nu darba devējiem būs jāpielāgojas un jāmainās, ja nebūs darbinieku, vai arī jauniešiem būs jāsamazina prasības, ja nebūs alternatīvu.

Taču, neskatoties uz to, ka piederu X paaudzei, arī man šķiet svarīgi strādāt atbilstoši savām vērtībām, ievērot darba un atpūtas līdzsvaru, izmantot hibrīda darba iespējas un just, ka darbam ir jēga. Nekā slikta jau tur nav.