Kultūra grib mūsu klātbūtni

Par spīti skaidriem paziņojumiem izslēgt savus mobilos tālruņus pirms pasākuma, joprojām starp skatītājiem pamanās būt arī tādi, kas šo aicinājumu nesadzird vai vienkārši ignorē. Tāpat bieži vien pasākumu apmeklētāji tiek aicināti atturēties no filmēšanas vai fotografēšanas, tomēr neskaitāmi mazi ekrāni joprojām paceļas gaisā, spīdot tā, it kā pasākums pats par sevi nebūtu pietiekami izgaismots. Vienmēr aizdomājos, cik bieži koncerta apmeklētājs pēc pasākuma noskatās nofilmēto video un izanalizē redzēto? Kāpēc tik nepanesama šķiet doma, ka telefons kādu stundu vai divas paliks viens pats un ļoti skums? Vai tiešām tas ir tik nepacietīgs, ka nespēj izdzīvot līdz starpbrīdim?

Tumsā iedegtais tālruņa ekrāns spīd nevis mazliet, bet spilgti, kas piesaista skatienu ne mazāk kā pats mākslinieks uz skatuves. Un, protams, ne vienmēr pietiek tikai ar ekrāna spožumu – jāizlasa īsziņa, jāatbild ar steidzīgu jā vai nē, bet dažam pat šķiet, ka koncertzāle ir īstā vieta, kur balsī kārtot dienas darījumus, nu, vai vismaz vienoties par vakariņu ēdienkarti, piebilstot, ka šobrīd nevar skaļi runāt. Varbūt patiesais izaicinājums nav atteikšanās no telefona, bet gan drosme atļaut sev pašam atslēgties no dienas skrējiena? Jo, būsim godīgi, skatuves mākslinieks diez vai gaida, ka līdz ar viņa solo skanēs arī mobilā telefona melodija.

Protams, ir lietas, kuras pat visdisciplinētākais skatītājs ne vienmēr var kontrolēt. Piemēram, klepus. Tas spēj izskanēt visdīvainākajos brīžos – parasti tad, kad zālē iestājas klusums un mākslinieks gatavojas savam darbam uz skatuves. Skaidrs, ka tas nav ļaunprātīgi, bet arī viens klepus var izjaukt līdzsvaru starp skatuvi un auditoriju.

Uzvedība liecina par plašākām pārmaiņām, cilvēkam sastopoties ar kultūru. Kā zināms, mūsdienu auditorija bieži piedzīvo mākslu caur objektīvu. Prioritāte vairs nav būt šeit un šajā brīdī, bet gan dalīties ar savu dzīvi. Dīvaini, bet, cenšoties turēties pie kultūras, mēs vienlaikus arī pamanāmies attālināties no tās savas trauslās uzmanības dēļ. Kultūras dzīve ir atkarīga no klātbūtnes. Būsim cieņpilnāki pret tiem, kas uz skatuves, atļaujot sev pašiem kļūt par daļu no kaut kā neatkārtojama.

Jaunā kultūras sezona ir klāt. Koncertzāles, teātra nama durvis atkal veras, un mūs gaida koncerti, izrādes un vakari, kas notiek tikai vienreiz un tikai šeit. Dosimies un izbaudīsim tos – ar ausīm, acīm un sirdi, nevis ar telefona kameru.