Entuziasms ar cenu zīmi

Un tad kādā brīdī ienāk prātā doma: «Cik par šo samaksās?».

Neveikli, vai ne? It īpaši manas paaudzes cilvēkiem. Un, ja atbilde ir klusums, pieklājīgi smaidi un izvairīgi teikumi – «vēl nav zināms, tad redzēs...» –, beigās izrādās: «tomēr nebūs». It kā pati ideja būtu svarīgāka par cilvēka laiku un prasmēm.

Bet cik daudz darba drīkst atdot idejas vārdā? Vai prieks un pateicība ir pietiekams atalgojums? Žēl, ka ar entuziasmu nevar apmaksāt elektrības rēķinu.

Brīvprātīgais darbs, protams, ir vērtība – tas palīdz kopienām, saliedē cilvēkus, dod iespēju būt noderīgam. Bet robežas ne vienmēr ir skaidras. Viena lieta – talkā uzgrābt lapas. Pavisam cita – vairākas dienas vai nedēļas ieguldīt profesionālu darbu, kas citur tiek apmaksāts. Dažkārt simboliska kapeika aizskar vairāk nekā atklāts «nebūs».

Un vēl – brīvprātīgais bieži paliek ēnā. Laurus plūc citi. Labi, ja minūtes sižets TV. Dziesmu svētki, čempionāti, kultūras projekti, pašvaldību pasākumi – visur ir šis klusais, neapmaksātais darbs, bez kura skaistā bilde nemaz nebūtu iespējama.

Kāds man reiz sacīja: «Labi, dari, bet vismaz tā, lai mums nav par to jāpiemaksā.»

«Ko tu ar to domā?» jautāju. «Laiks, transports, enerģija – un nesaslimsti,» skan atbilde.

Palīdzēt ir skaisti. Bet ko tas nozīmē – palīdzēt? Kad dzirdu, ka kāds saka: «Man patīk palīdzēt», man vienmēr gribas pajautāt – kā tu zini, ka tā patiešām ir palīdzība, nevis vēlme sajusties vajadzīgam? Vai cilvēks ar caurām zeķēm un tukšu podiņu var būt atbalsts citiem?

Palīdzību ir patīkami pieņemt, ja jūt, ka otram līst pāri – ir enerģija, mīlestība, dzīves prieks, ko dalīt. Bet, ja dala tukšo podiņu, vai nav tā, ka abi paliek bešā?

Pasaulē šī tēma pētīta krustu šķērsu. Izrādās, profesionāļu brīvprātīgais darbs bieži pārvēršas par tā saukto cerību darbu – ieguldījumu nākotnes apmaksāta darba cerībā. Tas rada nevienlīdzību, jo ne visi var atļauties strādāt bez atlīdzības (ResearchGate, 2023).

Brīvprātīgais darbs bieži ir neredzamais darbs – ieguldījums, ko sabiedrība ne vienmēr pamana vai novērtē. Piemēram, ASV likums aizliedz brīvprātīgajiem darīt darbu, kas citkārt būtu apmaksāts (UNT Health Fort Worth, 2022).

Var un, protams, vajag darīt idejas vārdā – dot, palīdzēt, iesaistīties. Bet vajag arī līdzsvaru. Jo brīvprātīgais darbs ir piepildījums tikai tad, ja tas ir apzināts un izvērtēts. Citādi tas drīzāk atņem, nekā dod.

Varbūt šī sajūsma par neapmaksāto pieder jaunībai – kad spēka un ideālu vēl daudz. Bet pieaugušā dzīvē katram ieguldījumam ir sava cena. Arī entuziasmam.