Svešie mūsu dārzos

Lielas pārliecības par to, kā ir labāk un pareizāk jārīkojas, man nebija, un, protams, bija iztērēta nauda par stādu, tagad to vienkārši atnest mājā un mest laukā īsti negribējās. Un ja nu es pārspīlēju, un ja nu tas nemaz nav Spānijas kailgliemezis, kas tās olas ir izdējis?

Ir pagājis apmēram gads, un gliemežu problēma Latvijā ir kļuvusi daudz aktuālāka. Par tiem runā ziņās, tos redzam parkos, un manu draugu un paziņu lokā arī ir jau vairāki cilvēki, kuru privātajos dārzos oranžbrūnie negantnieki ir uzsākuši savu uzvaras gājienu. Tas licis arī man vairāk interesēties par šo tēmu, un tagad varu teikt – paldies Dievam, ka to stādu tomēr izmetu. Kam tās oliņas piederēja – Spānijas kailgliemezim vai kādam citam –, to jau mēs nezinām, taču, kā izrādās, nemaz nav tik vienkārši, uzmetot aci, noteikt. Kā skaidro eksperti, salīdzinot ar citām gliemežu sugām, olas krāsa un izmērs var būt līdzīgs, un vairumā gadījumu precīzai atpazīšanai un diferencēšanai nepieciešama pieredze vai mikroskopiska pārbaude.

Tie cilvēki, kam ir savs dārzs un kuri to cītīgi kopj, saprot, ka teju lielākas nelaimes nevar būt kā šī nelūgtā viesa ierašanās. Tas postīs dārzu un atņems saimniekam pēdējos spēkus – katru rītu viņš staigās ar spaini rokās, lasot neskaitāmus glumīgos Arion vulgaris, kaisīs dažādus preparātus, liks gliemežu slazdus un domās, ko vēl varētu izdarīt, lai cīnītos. Taču prognozes nav iepriecinošas – eksperti atzīst, ka iznīdēt pavisam šos gliemežus nevaram, varam tikai apkarot un mazināt to izplatību. Šīs nelaimes nebūtu, ja dabā nebūtu izjaukts līdzsvars. Jo ne jau gliemeži paši par sevi ir slikti. Problēma ir tajā, ka invazīvā suga pie mums var netraucēti izplesties, jo šeit tai nav dabīgo pretinieku.

Arī Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti uzsver, ka Spānijas kailgliemezis Latvijas teritorijā galvenokārt tiek izplatīts ar podotajiem stādiem, vienlaikus aicinot iedzīvotājus rūpīgi pārdomāt, kur un kādus stādus viņi iegādājas, kā arī pārjautāt tirgotājam, vai līdz ar tiem netiks iegādāts arī šis kaitēklis. Manuprāt, ar to vien nepietiek, jo es kā pircējs varu domāt ilgi, taču, ja man nav drošas informācijas, tas neko daudz nelīdz. Pērkot stādu, nav iespējams pārliecināties, vai tajā nav gliemežu oliņu, jo tās jau neredz. Savukārt pārdevējs, ja pats apzināti tirgo stādus, kuros, iespējams, ir kailgliemežu oliņas, diez vai to atklās, jo ir taču skaidrs – tādus stādus neviens nepirks. Ja nav kontoles, kur tiek audzēti stādi vai no kurienes tie tiek ievesti, tad stādu iegāde ir kā loterija.