Piedāvā nevis risinājumus, bet ideoloģiju

Pagājušajā nedēļā Saeimas Ārpolitikas komisijā turpinās debates par Latvijas izstāšanos no Eiropadomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu jeb tā dēvētās Stambulas konvencijas. Saeimas plenārsēdē deputātiem bija jābalso par deklarācijas likumprojektu ar tādu pašu nosaukumu, ko iesniedza Nacionālā apvienība. Divi dokumenti – starptautiskais un nacionālais – atspoguļo konfrontācijas būtību. Visi politiskie spēki kā viens atbalsta cīņu pret vardarbību, domstarpības izraisa konvencijas panti, kuros minēti jēdzieni sociālais dzimums un dzimumidentitāte. Steigšus Latvijas Saeimas pirms diviem gadiem pieņemtais un ratificētais starptautiskais dokuments, bet tagad arī pašu gatavota deklarācija tiek izspēlēta kā pušu politiskie trumpji jaunās Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņas priekšvakarā.

Simboliski, bet ne nejauši, ka konvencijas apspriešana parlamentārajā komisijā notiek drūmas kriminālās statistikas pavadījumā. Pagājušajā nedēļā pasludināts spriedums maniakam, kurš pirms gada veica seksuālu vardarbību pret 9 gadus vecu meiteni Rīgā. Bet Liepājā atklāts kliedzošs fakts par vardarbību no mātes un patēva puses attiecībā pret 13 gadus vecu pusaudzi, kuru regulāri un ilgu laiku mājās piesēja pie radiatora un sita kā sodu par neklausīšanu. Atzīmēsim, ka abi notikumi (diemžēl, visticamāk, nebūt nav vienīgie) risinājās, esot spēkā ratificētajai un jau divus gadus Latvijā spēkā esošajai vardarbības novēršanas konvencijai. Konvencija, kas sludina labus mērķus – vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu –, patiesībā nekādi neietekmē situāciju, jo piedāvā nevis risinājumus, bet ideoloģiju. Tāds ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Ventspils draudzes mācītāja Kārļa Irbes viedoklis, un viņam grūti nepiekrist.

To saprot arī politiķi, kuri nobalsoja par izstāšanos no konvencijas. Koalīcijas partija Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) pirms diviem gadiem balsoja par konvencijas ratifikāciju, pamatīgi sarūgtinot daļu savu vēlētāju. Toties zaļzemnieki toreiz nopirka sev vietu koalīcijā. Tagad, šķiet, nolēmuši kļūdu labot, ignorējot koalīcijas disciplīnu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pati dzīve parāda, cik tālu konvencija ir no tās pasludināto mērķu sasniegšanas. Sabiedrības reakcija, kas acumirklī atkal sadalījās konvencijas aizstāvjos un pretiniekos, norāda uz apspriežamās tēmas aktualitāti un nebūt ne viennozīmīgu konvencijas piedāvātās liberālo Rietumu vērtību ideoloģijas uztveri, kas jau iesūcas mūsu skolās un bērnudārzos. Tajā pašā laikā diskusija parlamentārajā komisijā kārtējo reizi parāda, ka daudziem valdošās koalīcijas politiķiem ir svarīgāk, kā Latvija izskatās pārējās Eiropas acīs (lai gan tajā pašā Eiropā piecas valstis konvenciju vēl nav ratificējušas), nevis reālas rūpes par vardarbības novēršanu un ģimenes vērtību stiprināšanu.