Vārds

Šie notikumu liek vairāk aizdomāties – kā tad mēs mūsdienu straujajā ikdienā attiecamies pret rakstītu un arī runātu vārdu? Vai cenšamies palasīt arī grāmatas, ne tikai pārskriet ziņu virsrakstiem interneta portālos? Un kāda ir mūsu lasītprasme, cik labi mēs uztveram, saprotam, spējam izanalizēt runātu vai rakstītu tekstu?

Aptaujas liecina, ka cilvēku grāmatu lasīšanas paradumi laika gaitā ir mainījušies. Ja vēl pirms gadiem 20–30 lasīšana bija viens no gana populāriem izklaides veidiem, tad interneta ienākšana situāciju ir būtiski mainījusi. Kā šogad veiktā aptaujā, kuras rezultāti publicēti interneta žurnālā Punctum, norādījuši jaunieši – kad neviens (mamma, skolotāji) vairs neliek lasīt un ikdienas pienākumu apjoms pieaug, pat tiem, kas agrāk lasīja, tam sāk trūkt laika. Kā liecina pirms trim gadiem SKDS veikts pētījums par Latvijas iedzīvotāju lasīšanas paradumiem, piemēram, cilvēki, kas ir vecumā no 45 līdz 54 gadiem, vidēji izlasa vienu grāmatu sešos mēnešos. Vai tas ir daudz? Domāju, ka nē.

Kādas tam visam ir sekas? Nabadzīgāks vārdu krājums. Nespēja pareizi izlasīt/izrunāt vārdus (te es varētu sarakstīt feļetonu par to, cik bieži 20 gadu laikā esmu dzirdējusi, kā citi manu uzvārdu izlasa/izrunā nepareizi). Nespēja saprotami un pietiekami bagātā valodā izteikt domu, nemitīga pārteikšanās un stostīšanās. Mākslīgā intelekta lietošana, ko diezgan viegli var pamanīt, lasot tekstu. Par drukāšanu internetā, nepārlasot tekstu un nepievēršot uzmanību ne drukas, ne gramatikas kļūdām, es vispār nerunāšu – tā jau ir ikdiena. Nesen kādā no sociālajiem tīkliem, kur palaikam palasu citu cilvēku domas, pārsteidza kāda man personīgi nepazīstama skolotāja. Viņa pauda sašutumu par to, ka kāds bija aizrādījis par kļūdām tekstā, ka tā neklājas rakstīt skolotājam. «Es taču neesmu darbā, kad to rakstu,» klāstīja pedagoģe, kuras rakstītais teksts liecināja par elementāru neprasmi salikt pieturzīmes pavisam vienkāršā saliktā pakārtotā teikumā.

Domāju, ka šis tomēr ir jautājums nevis par profesiju, bet par cieņu. Cenšoties runāt un rakstīt pareizi, tu izrādi elementāru cieņu latviešu valodai, lasītājiem un klausītājiem. Jā, neviens nav perfekts, kļūdas var gadīties katram, bet censties tomēr vajag. Mūsu skaistā valoda to taču ir pelnījusi. Tāpēc aicinu kaut vai Dzejas mēnesī aiziet līdz bibliotēkai un palūkot, kas interesants atrodams grāmatu plauktos. Mūsdienās grāmatu klāsts ir tik plašs, ka ticu – lasāmais atradīsies ikvienam.