Ceļā 0

Ja ceļu uz skolu iztēlojamies kā metaforu – kāpšanu zinību kalnā, mēs neviļus iztēlē vizualizējam grūtības, kas sagaidāmas tālajā ceļā. Visus negludumus, ciņus, paklupienus, nogurumu un apjautu, ka ceļam šķietami nav gala. Un tomēr – ceļš ir brīnišķīgākais, kas ar mums var notikt. Mazliet apskaužu mazos kalnā kāpējus, kas 1. septembrī pēc vasaras brīvlaika atkal ver skolas durvis, jo tik konkrēti nosprausts ceļš, ar noteiktiem orientieriem un skaidru galamērķi – lai arī šķietami tālu – mums ir dots tikai dzīves rītausmā. Pēc tam ir drīzāk sazarots labirints. Sevišķi jau mūsu laikmetā, kad informācijas pārbagātība un īsais formāts svin uzvaras gājienu, ir viegli zaudēt orientierus un kopainu, ko var sniegt tikai ceļš.

Ja kāds vēlas ko paust publiskajā telpā tā, lai tas sasniegtu dzirdīgas ausis, viņam ir dotas trīs sekundes, lai piesaistītu uzmanību. Jāpasaka kaut kas šokējošs, pārsteidzošs, intriģējošs, varbūt vienkārši absurds, pretējā gadījumā citi šo ziņu pāršķirs tālāk, algoritma konveijers to utilizēs un noglabās aizmirstības izgāztuvē. Īsais formāts arīdzan paģēr, ka priekšplānā izvirzās emocijas un tikai pēc tam nāk fakti un to skaidrojums, bet nereti arī tas izpaliek. Nerunāsim nemaz par sazvērestības teoriju vērpējiem, kas, tiražējot melus vai puspatiesības ar nolūku vai nezināšanas dēļ, dalās ar pseidozinātniskām, pseidogarīgām un citu veidu pseidoatklāsmēm.

Jāatzīst, ka īsais formāts ir ērts. Tas neizsūc tik daudz enerģijas no tā, kurš šo saturu patērē. Kurš gan var pārmest to, ka mums, nogurušiem no darba pienākumiem un ikdienišķām rūpēm, šķietami vairs nepietiek iekšējo resursu un laika tam, kas ir sirdij tuvs? Un ja nu ironiskā kārtā tā ir, piemēram, grāmatu lasīšana vai cita laikietilpīga nodarbe… Īsais formāts vienmēr ir pa rokai. Retumis tas mēdz būt noderīgs, un tomēr tam aizvien trūkst būtiskas komponentes – kopējās ainavas redzējuma. Un te nu mēs atkal nonākam pie ceļa.

Ceļu kā metaforu šaurākā aspektā – vēstures izprašanā – savā darbā Vēsture. Work in Progress min rakstnieks Kirils Kobrins, kurš norāda, ka vēsturē bez secības neko nevar iesākt. «Tas ir kā braukāt pa pilsētu tikai ar metro un gadiem ilgi no stacijas iet uz konkrētu vietu – uz darbu vai mājām. Nav iespējams saprast, kāda ir pilsētas uzbūve, kurš kvartāls ir aiz kura, kā tie savienojas, kas pilsēta vispār ir un, attiecīgi, kāpēc pastāv. [..] Pārvietoties var tikai pa ceļu, citādi visa uzmanība tiks ciņiem un bedrēm zem kājām.»

Šo atziņu varam attiecināt ne vien uz vēsturi, bet visām norisēm sabiedrībā. Lai izziņas prieks un gandarījums par izaugsmi pavada skolēnus un ikvienu no mums šajā ceļā!