Vārdi ar saknēm

Esmu viens no tiem ventspilniekiem, kam ventiņu valoda ir mīļa un tuva, tāpēc ar prieku sekoju, kas šajā jomā notiek. Un šī izloksne man nav nekas abstrakts, tā ir mana pirmā valoda, kas nāk līdzi no bērnības, to esmu uzsūkusi galvenokārt, sarunājoties ar savu vecmāmiņu. Un tamdēļ šī daļa manis, tas, ko psiholoģijā mēdz dēvēt par iekšējo bērnu, iespējams, vislabāk māk sevi izteikt tieši šajā valodā.

Ventiņu izloksne manā izpratnē nav kāda dīvaina, jocīga, smieklīga valodas forma, bet gan dzīva valoda, kurā var runāt par visu, kas dzīvē notiek – gan labais, gan sliktais, gan nopietnais, gan smieklīgais. Tā ir valoda ar savu temperamentu, ritmu, izjūtu, un dažreiz man ir pat nedaudz sāpīgi klausīties, ja ventiņu valodu padara par tādu, kurā plēš tikai stulbus jokus. Jokiem dzīvē sava vieta, bet nevajag pārspīlēt. Cilvēks, kas neizrunā vārdu galotnes, nav stulbāks par citiem. Īsāka runa nereti ir koncentrētāka un trāpīgāka par gariem tekstiem.

Man ļoti patīk, ka vēsturniece Ingrīda Štrumfa savā Ventspils grāmatā ik pa laikam mēdz citēt ventspilnieku teikto, saglabājot izloksnes īpatnības. Piemēram, 1915. gadā ventspilnieku bēgļu stāsts par Ribinsku: „Mēs nobrauc uz Rībinsk. Ieiet bode – tur i astoņs zorts milt! Pērc, cik grib!” Šo citātu autore piemin, lai uzskatāmi raksturotu to, ka kopš seniem laikiem latviešu zemniekam pārticības rādītājs ir miltu un labības daudzums. Ja ir milti, ir maize, un ar maizi neviens nevar badā nomirt. Tāpēc arī stāstos par bēgļu gaitām Ribinskā būtiski  pieminēt to, ka milti bija pieejami. Tas nebūt nav kāds joks, tā ir dzīves realitāte, par kuru ventiņi runā savā valodā – tieši un vienkārši.

Valoda ir tilts uz mūsu saknēm, mūsu identitāti, un izloksne – īpaši mūsdienās – ir viena no tām kultūras izpausmēm, ko viegli zaudēt. Tāpēc ir svarīgi to ne tikai saglabāt, bet arī lietot: rakstīt, runāt, dalīties ar to. Katrs sacerējums, kas tapis ventiņu valodā, ir neliela uzvara pār aizmiršanu. Varbūt tas saprotams ir tikai man un dažiem cilvēkiem, bet ventiņu izloksne kā mantojums nāk no bērnības, ko negribas pazaudēt. Tai vienmēr būs emocionāla vērtība, kamēr vien paši būsim.

Konkursam Pie mums ventiņes darbus var iesniegt līdz 30. septembrim. Iesūtāmi agrāk nepublicēti darbi: dzejoļi, dzejoļu cikli, bērnu dzeja, humoreskas, skeči, dialogi, īslugas, viencēlieni, īsprozas sacerējumi u. c. Ventiņi, piedalieties! Kopā ļausim mūsu izloksnei izskanēt spilgtāk!