Laika cilpa

Atvaļinājuma pirmajā dienā izrakstos no soctīkliem, lai nesaņemtu ikdienišķos paziņojumus par aktivitātēm manā burbulī. Apsolu sev nedarīt parastās lietas un nedomāt pierastās domas. Pieņemu drauga uzaicinājumu nesteidzīgi kopā izstaigāt dzimto Pārventu, kur it kā visam jābūt labi pazīstamam, bet izrādās – ne tuvu tam! Pietiek nogriezties šķērsielās, lai pavērtos mazliet svešāda, piemirsta pasaule. Ik pa brīdim iesaucamies: «Te mūsu bērnībā bija saldējuma veikaliņš!», «Uz šejieni no skolas nesu nodot makulatūru!» vai «Te dzīvoja mani un tavi klasesbiedri!». Tas nekas, ka nemācījāmies vienā klasē, pat ne vienā skolā, nerunājot nemaz par to, ka tajā laikā nebijām pazīstami. Mūs vieno atmiņas par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Tā, it kā bērnība būtu piedzīvota kopā. Tā, it kā laiks nebūtu lineārs, bet pagātne, tagadne un nākotne pastāvētu vienlaikus.

Dažas dienas vēlāk esmu pie māsas uz sālsmaizi jaunajā dzīvoklī. Pārcilājot mantas, viņa ir atradusi žūksnīti ar vēstulēm, kuras viņai esmu rakstījis bērnībā. Galvā iešaujas miljons domu. Nopietni, es tiešām rakstīju vēstules? Vai tas ir mans rokraksts? Cik interesanti tas pa gadiem ir mainījies! Es taču toreiz nemaz nejēdzu likt komatus – ieslēdzas mans profesionālais kretīnisms. Lasot no apziņas dzīlēm uzpeld aizmirstas pagātnes ainas. Brauciens vilcienā uz Rīgu, detalizēti aprakstīta epopeja, meklējot vajadzīgo peronu. Spilgtas detaļas – «universāla veikala pirmā stāvā mēs nopirkām šokolādi un pepsikolu» vai «Jāņos ar žiguli braucām atkal uz Ventu». Eksplodēju smieklu lēkmē, lasot kritisku bērna atskaiti, ka Rīgā «gājām uz ēdnīcu paēst, tur bija veci salāti». Uznirst pēcpadomju kolorīts visā krāšņumā. Un bērna prieks – elektroniskajai spēlītei nopirktas baterijas un vilks grozā atkal varēs ķert ripojošās oliņas! Ar gadiem mainās gan rokraksts, gan rakstītājs, vēstulēs parādās svarīgākas lietas – piemēram, uz skolu atbraukusi televīzija, lai filmētu zēnu kori. Vienā pēcpusdienā, lasot vecās vēstules, atjaunojas padzisušie atmiņas faili par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Atkal jau laiks vairs nešķiet lineārs. Viss ir šeit un tagad.

Atvaļinājums noslēdzas Rundāles pilī. Kauns atzīt, bet esmu tur pirmoreiz. Vārgs attaisnojums: vai es vainīgs, ka klases ekskursijās mūs veda visur kur, tikai ne uz Rundāli? Nu arī šis ķeksītis ir ievilkts. Mans ceļojums cauri barokam, rokoko, jūgendstilam un citiem laikmetiem ekspozīciju zālēs noslēdzas. Apstājos uz pils kāpnēm un apjaušu: šis skats man ir iespiedies atmiņā no, iespējams, 1988. gada sienas kalendāra. Es te jau esmu bijis. Savā ziņā.