Divi gadījumi 1

Un tieši saulei šajā vakarā pieder noteicošā loma. Pasūtījumi veikti, viss rit, kā ierasts. Dzērieni atnesti, un te – neliela, bet diezgan nepatīkama detaļa: vienu no glāzēm rotā diezgan spilgts rozā lūpukrāsas nospiedums, ko, šķiet, atstājusi iepriekšējā apmeklētāja. Saule, kas tik skaisti izgaismoja kopā būšanu, tikpat brīnišķīgi atsedza šo paviršību. Vēl pirms neilga mirkļa kopīgais vakariņošanas prieks noēnojas.

Protams, ikvienam var gadīties kļūda – tas ir cilvēcīgi. Tikai atšķirība slēpjas tajā, kā šī kļūda tiek novērsta. Jā, šo nevērību būtu vienkāršāk pieņemt, ja viesmīle, uzzinot par šo nesmukumu, atvainotos un eleganti nogludinātu neveiklo mirkli, piemēram, nepaņemot samaksu par netīro glāzi ar dzērienu. Bet nekā tamlīdzīga – drīzāk vienaldzība un paši vainīgi, ka pamanījāt. Galu galā – nav jau obligāti jādzer no tās pašas puses, no kuras dzēra iepriekšējā apmeklētāja. Var taču būt oriģinālāki un pagriezt glāzi uz citu pusi.

Gadījums nr. 2. Atkal jau viena no pilsētas kafejnīcām, bet šoreiz – pusdienlaiks. Sajūta, ka visi ventspilnieki un tūristi sarunājuši tikties vienuviet, turklāt vienā laikā – ne minūti ātrāk vai vēlāk – ieturēt pusdienas. Kafejnīcas darbiniekiem darba daudz, jo rindā esošo izsalkums ir jāsteidz remdināt. Ja kāds no darbiniekiem nedaudz uzburkšķētu, to pat varētu pieņemt un saprast, bet nē – visi tekalē kā skudriņas, smaida, izvēlēto ēdienu ar lielu rūpību sakārto uz šķīvjiem, novēl labu ēstgribu un noteikti rada sajūtu, ka nākamās dienas pusdienlaikā viņi atkal piedzīvos satikšanās prieku.

Viena un tā pati pilsēta, viens un tas pats mērķis – apmeklēt kafejnīcu un ieturēt maltīti, bet tik dažādas pieredzes. Un tieši attieksme ir tā, kas nosaka atšķirību. Ēdiens var būt garšīgs, interjers – gaumīgs, bet, ja trūkst cieņpilnas attieksmes, vilšanās ir neizbēgama. Savukārt tur, kur cilvēks sajūtas pamanīts un cienīts, pat vienkāršas pusdienas kļūst par sirsnīgu notikumu. Cieņa nav nekas sarežģīts – tā sākas ar smaidu, ar spēju atvainoties un vēlmi radīt otram sajūtu, ka viņš ir gaidīts.

Un, ja tā padomā, tad mācīties cieņpilni attiekties pret otru nav nemaz tik sarežģīti. Tas neprasa īpašas formulas vai akadēmiskas zināšanas, bet gan nelielu vēlmi pamanīt cilvēku sev līdzās, atzīt viņa nozīmi. Mēs taču visi mācamies katru dienu – kļūdās, pieredzēs, sarunās. 1. septembris tik labi simbolizē, ka mācību ceļš turpinās visu dzīvi. Lai zinību laiks atnes daudz jaunu zināšanu, tostarp arī par cieņpilnu attieksmi.