Pa pusei

Vienvakar pie mūsmāju saimes galda piesēdusī viešņa, komentējot telpā redzamo, pauž neizpratni – kāpēc pie sienas ir krievu dievi. Viņas pasaulē ir liels akcents uz latvisko dzīvesziņu, dziesmām un valodu. Viņas senču pieredzē ir māju un zemes atņemšana, izsūtīšana. Un tomēr šopavasar, kad daudzi izvētīja – bēgt vai palikt, ja nu kas, viņa zināja, ka izvēlētos pirmo. Izvēlētos aizceļot. Ar vairākiem personīgiem jo un tāpēc. Man bieži ir sajūta, ka viņa ir budistu mūku latviskā versija. Viņi tur pasaules līdzsvaru, skaitot mantras par mieru. Viņa – dziedot mūsu tautasdziesmas.

Tik bieži aizvadītā gada laikā asinsbalss ir bijusi tā, kas atbild uz jautājumiem, paskaidro. Iecietības un neiecietības. Lojalitātes. Ziedošanos. Sabrukumus. Joprojām atceros savas lielās acis, dzirdot kādas ārēji tik ļoti stipras sievietes atzīšanos – vakaros viņa iekrīt gultā kā dārzenis. Vīrs ir kopā ar bērnu, viņa – atgūstas pēc dienas, kas pavadīta ne vien tiešajos darba pienākumos, bet arī darot visu sev iespējamo un neiespējamo, lai palīdzētu Ukrainai. Arī viņas ģimenē izsūtīšana nav svešvārds. Un tad esmu es ar saviem krievu dieviem, vienu no četriem pavedieniem, kas ievīts manas ģimenes vēsturē. Es dzirdu, redzu un jūtu, par ko runā mani laikabiedri – vieni, otri, trešie un ceturtie. Un apzinos, ka, visticamāk, pateicoties tieši asiņu sajaukumam, dažādība manā dzīvē ir iespējama. Arvien atgādinu sev – manu patiesību neapdraud citas, tās spēj līdzās būt. Vēl vairāk – skaistākajos dzīves brīžos es jūtu, kā pavisam atšķirīgas būšanas spēj kopā darīt un radīt. Un spēj tieši tāpēc, ka nav vienādas.

Mēs nevaram pa pusei nomirt un pa pusei piedzimt, interesanti, ka mums tomēr sanāk pa pusei dzīvot. Pa pusei pieņemot visu, kas ir, pa pusei – nepieņemot.