Dvēseles putenī

Tā atgādināja par Nāves salu un Tīreļa purvu, kas piemircis asinīm. Tā atgādināja par lielvaru manipulācijām un nodevībām. Taču vienlaikus tā atgādināja par mūsu tautas spēku – spēku, ka mūsu miesās, un spēku, kas mūsu garā.

Pirmā pasaules kara sākumā, kad fronte virzījās cauri mūsu zemei, latvieši organizēja aizsardzības vienības savās apkaimēs un tās dēvēja par zemessardzēm. To slava nonāca krievu ģenerāļu ausīs, kas nevilcinājās to izmantot, un brīdī, kad latviešu sabiedriskie darbinieki izteica ierosinājumu veidot pulkus no brīvprātīgajiem latviešiem, šāda atļauja tika dota. Jaunekļi un vīri pulcējās zem latviešu karogiem, un tos vadīja latviešu ģenerāļi. Varonīgas, bet traģiskas bija latviešu strēlnieku gaitas, arī ideoloģisku pretrunu plosītas – slavētas un nosodītas. Likās, ka šodienai palikušas tikai atmiņas, pienākums atdot godu un izstāstīt jaunākajām paaudzēm. Pirms dažiem gadiem, veroties Dvēseļu putenī ekrānā, nevarējām iedomāties, ka paies daži gadi un 2022. gada februāris atkal uz Eiropas Austrumu robežas atnesīs dvēseļu puteni, atkal izšķiroša būs pašorganizētu aizsardzības vienību drosme stāties savas zemes sardzē. Atkal vērojam lielvalstu vērtību divkosību, kamēr šķembu un ložu putekļi augšup ceļ dvēseles. Mēs redzam, ka līdzīgi, kā tas bija pirms simts gadiem, izšķirošie pavērsieni atkal ir atkarīgi no tā, kurā virzienā aizved gara spēks un vērtību mērauklas.

Es to sev atgādinu brīžos, kad nopūšos par cenām veikalā, degvielas uzpildes stacijā un saņemtajā elektrības rēķinā. Tad manā acu priekšā ir Dvēseļu putenis un šodienas ukraiņu karavīri. Un Čaka dzejolis, kurā stāsts par skrandaini, kam sirds bija pārstājusi pukstēt, pakrītot «tieši uz trepēm, kur dzīvoja bagāti ļaudis». Un cilvēki šausminājās, nosodīja, baidījās… Līdz kāds teica: «Es zinu šo vīru, tas kādreiz pret Bermontu kāvies. [..] Bet līķis? – Tas gulēja tālāk. Tik vājās, tik kroplīgās kājas, kas noņemtas bij tam līdz ceļiem, ar ādaiņiem uzbāžņiem galos, tas pacēlis bija uz augšu pret pūli un bagātiem logiem kā draudošus lielgabalus. Ko gribēja viņš ar to sacīt?»

Mani no mirkļa, kad sēdēju Dvēseļa puteņa pirmizrādē ar jautājumu –kā es rīkotos, ja būtu tajā vietā un laikā pirms simts gadiem, un mani šodien atšķir apjausma, ka jautājums ir par tagad, ne par hipotētisku toreiz. Vai esam gatavi kritušos varoņus ar svecītēm un ordeņiem tikai pieminēt un cienīt no laika sprīža šķirta attāluma, vai esam gatavi būt savas zemes un savu cilvēku sardzē šodien? Kā ir ar mūsu gara spēku?