Ziemassvētku pieņemšana

Pat manā ciemā gaismiņas māju logos vai dārzos iedeguši tie kaimiņi, kuri agrāk to nav darījuši. Šogad man svētku dziesmas un fotozibšņus negribas. Uz mūsu mājas lieveņa lampiņu virtenes vakaros iedegas visu cauru gadu. Tās koku zarus melnajā tumsā izgaismo vienlīdz labi vasarā, kā ziemā – gaismas pietiek. Sagādājām pa vienai eglītei mājām un skolai, iemīcīju divus kilogramus piparkūku mīklas, pēc ģimenes receptes, kas nākusi pūrā no vecvecmāmiņas – krietnas Zemgales kaucmindietes. Piparkūku mīklai, kā jau tas pirmssvētku laikā pieklājas, ik pa brīdim mazi pirkstiņi kādu stūrīti nolauž un kāra mute gabaliņu saldās mīklas noloka. Egļu smaržas un salduma pietiek. Bērni, skaitot dienas, kas palikušas līdz svētkiem, aplipina ar prieku gluži kā ar to īsto pikošanās un sniegavīru ceļamo sniegu. Arī sniega un prieka pietiek. Nav man ne egļu skujas zābakos sabirušas, ne sirds par trim izmēriem mazāka sarāvusies. Šogad ir tāds darbīgs ritms ieslēdzies. Līdzīgi kā mehāniskais pulkstenis uzcītīgi skaita sekundes, minūtes un stundas, tā es savā, daždien plūstošā, bet dažkārt mazliet nervozi saraustītā, temporitmā pierakstu avīzes lapas, tulkoju un lieku tekstos pieturzīmes. Ik dienas satieku brīnišķīgus (un ne tik brīnišķīgus) cilvēkus. Labu tekstu un cilvēku pietiek. Vakaros pēc darba, par spīti grūti izbraucamajam lauku ceļam, kā svētnīcā ienirstu piesnigušajā mežā. Meža un klusuma pietiek.

Šogad man tāpat kā pasaulei trūkst miera. Un es ļauju sev būt nemierīgai un nemierā. Ļauju arī priecāties, dziedāt un iemūžināt fotomirkļus tiem, kuri tā vēlas. Vēl nesen klusi, bet nu jau skaļāk atskan arī citu līdzcilvēku atzīšanās: šogad svinēt negribas. Novērtēt un līdz pēdējai šūnai izbaudīt siltumu, gaismu un savējo tuvumu – to, jā –, bet viss pārējais spožums un troksnis šogad vairāk nekā jebkad agrāk šķiet lieks.

Brīžos, kad pasaule griežas par strauju, kad viss slīd caur pirkstiem, kad jautājumu kļūst biedējoši vairāk nekā atbilžu, arī smagajos zaudējuma mirkļos es – gluži kā mājās – atgriežos pie stoiķiem. Manējie ir Marks Aurēlijs un Lūcijs Annejs Seneka, kuri pat pāri gadsimtiem spēj uzrunāt tā, it kā pulkstenis pēc viņiem laiku vairs nebūtu skaitījis. Manējie atkal jau atgādina: viss ir pārejošs. Arī sniegs, Ziemassvētki un pat šis un visi citi sasodītie kari.

Lai jums gaiši un silti, mīļie!