«Tik tāds, kas sevi atbildīgu jūt, var kalps un arī valdnieks reizē būt». Šie ir Annas Brigaderes vārdi, par kuriem aizdomājos otrdien, sekojot līdzi pirmajai 14. Saeimas sēdei, kurā deputāti nodeva svinīgo solījumu, paužot apņēmību būt uzticīgiem Latvijai.

Lai arī zvēresta došana (starp citu, solīt vai zvērēt ir vienīgie vārdi, kurus deputāts var pēc savas izvēles aizstāt vienu ar otru), varētu likties garlaicīga formalitāte, atzīšos, ka vienmēr vēroju šo procedūru ar interesi, tāpat to, kā katrs no deputātiem uzvedas valsts himnas atskaņošanas svinīgajā brīdī. Manuprāt, šie mirkļi parāda attieksmi pret valsti, pret pienākumu, ko uzņemas līdz ar Saeimas deputātu amatu. Tas nav tikai gods, tikai darbs, tā ir arī nasta, tā ir atbildība. Zvērests un himna nav formalitāte. Tieši atbildība pret šo mirkli spoguļo, vai deputāts spēs būt reizē kalps un valdnieks. Nevis tautas kalps tajā nievājošajā, pakļāvīgajā pozīcijā, nevis kalps formāli un birokrātiski izpildīgajā pozīcijā, un arī ne augstprātīgi visu zinošajā un varas statusa baudīšanas un izmantošanas pozīcijā, bet gan viens no simts līderiem, vizionāriem, kas apzinās savu vērtību un spēju uzņemties Saeimas deputāta atbildību, gan arī to cieņpilnās pazemības daļu, ko šis amats ietver. Un šo attieksmi var labi nojaust, vērojot, kā deputāti nodod zvērestu.

Mani secinājumi pēc pirmās 14. Saeimas sēdes – kā sabiedrība acīmredzot esam kaut ko mācījušies, sapratuši un auguši, un tas atspoguļojas arī ievēlētajos deputātos. Ja atceramies, ka ir bijuši gadi, kad daļa deputātu mocīja zvērestu latviešu valodā ar vairākiem mēģinājumiem, lēni nolasot no lapiņas, tad šoreiz šādu gadījumu, varētu teikt, nebija. Tāpat esam vērojuši šovu, ko jaunie deputāti ir mēģinājuši izspēlēt, lai piesaistītu uzmanību. Šajā Saeimā izcēlās tikai deputāte Linda Liepiņa, uzkāpjot tribīnē un, neievērojot procedūru, vispirms noskaitot tēvreizi. Nu jau bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece to ļāva darīt, nepārtrauca, nedodot iespēju sākt diskusiju šovu. Kopumā pirmā sēde atstāja profesionālu iespaidu.

Hosams Abu Meri zvērestu deva ar roku pie sirds, Jana Simanovska tautas tērpā, bet Aināra Šlesera dēls Ričards Šlesers ar dziļām un ilgām nopūtām starp vārdiem, tai skaitā, smagi ievelkot elpu, pirms izteikt zvērestu.

Ļoti labi varēja redzēt, kuri deputāti zvērestu runā no galvas un no sirds, ar apņēmību un cieņu, bet kuri formāli nolasa.

Prezidenta uzruna Saeimas deputātiem mani pozitīvi pārsteidza, tā bija emocionāli un saturiski piesātināta, fokusēta uz konkrēti sasniedzamajiem rezultātiem. Gluži kā samainīts Levits. Diemžēl potenciālais valdības vadītājs gan nepārsteidza. Kariņa zvērests bija formāls, no lapiņas nolasīts un neradīja pārliecība, ka viņš gatavs «kalps un arī valdnieks reizē būt».

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: