Palīdzēt var mīlestība

Kaušanās, lamāšanās, tas viss ir bijis visos laikos, un nedomāju, ka kaut kur pazudīs, jo tomēr katram vecuma posmam ir savas īpatnības, un ne jau vienmēr kaujas un lamājas tikai bērni un pusaudži. To pieprot arī liela daļa pieaugušo. Jautājums ir tāds, kāpēc cilvēki ir kļuvuši tik nežēlīgi!?

Manuprāt, pie vainas ir šis 21. gadsimts ar visiem saviem plusiem tehnoloģiju ziņā un ar mīnusiem tieši cilvēciskā saskarsmē vienam ar otru. Ja tā ieskatās, gandrīz katrā ģimenē bērnam tiek iedota kāda viedierīce, lai tas nomierinātos, lai atstātu vecākus mierā pēc smagas darba dienas. Tā nu jau ir norma. Bet tā vietā var ar bērnu iekrist gultā, pagulēt pāris minūtes viens otram blakus un aprunāt dienas notikumus, pastāstīt par darba lietām, pastāstīt par skolas gaitām, un pieļauju, kas tas bērnu nomierinās vairāk nekā rokās iegrūsta planšete. Domāju, ka liela daļa vecāku ir egoisti, jo domā, ka viņiem ir bijusi grūta darba diena, kas tad bērnam skolā var kaitēt? Sēdi un mācies, nekas cits jau nav jādara!

Pieļauju, ka tā nemaz nav. Labi, ja katrs otrais bērns var tiešām koncentrēties tikai mācībām,bet lielākajai daļai skolēnu galvā dzīvo miljons jautājumu, un uz visiem vajag rast atbildi. Ja blakus ir uzticams pieaugušais, ir vieglāk. Ja blakus ir mamma, tētis, kuri vienmēr ir aizņemti ar savām lietām, – ir smagi. Daudzi vecāki jau nemaz nezina, kā bērnam klājas skolā. Ja atzīmes vēl ir labas, tad vispār nav par ko uztraukties, jo viss taču ir labi! Bet kas īstenībā notiek ar bērnu emocionālajā ziņā, zina retais!

Sliktākais variants ir tad, ja bērns nemaz nemāk mācīties, uzvesties un ievērot elementāras uzvedības normas. Šajā gadījumā es, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka vainīgi ir vecāki. Neviens cilvēks nav izaudzis bez sabiedrības, kura atstāj savu ietekmi. Ja bērnam neviens nemāca mācīties, nemāca, kā uzvesties sabiedrībā, nemāca mīlēt sev apkārtējos, tad arī viņš to neiemācīsies. Tagad populāri ir teikt Es tāds esmu - pieņemiet mani!, un ja vēl šim visam piebalso vecāki, tad visas durvis uz bezpriģelu ir atvērtas. To sistēmu ir ļoti grūti salauzt un likt bērnam saprast, ka kaut kas viņa uzvedībā tomēr īsti riktīgi nav – diezgan neiespējamā misija!

Gribas, lai katrs bērns jūtas vajadzīgs un mīlēts, lai katram ir sava uzticības persona, kurai var izkratīt sirdi par bēdīgu dienu skolā, un ticu, ka tad arī naids, agresija un dusmas ne tikai pret vienaudžiem, bet visu pasauli mazināsies. Jo mīlestība rada mīlestību un naids naidu!