Par ticību un izvēlēm 2

Darīt “kā visi” ir visvieglāk, jo, ja nu kas, neviens jau nebūs vainīgs. Ko nu es – lai lemj “tie tur augšā, viņiem par to maksā”. Ne Hitlers, ne Staļins, ne vēl jo vairāk tie rīkotāji, kuru vārdus nezinu, un kuru organizāciju pat izrunāt negribu, jo ar to sākas vai ikviena traģiskā vēsts pēdējā laika ziņu pārraidēs, nevarētu pastrādāt savus briesmu darbus, ja viņiem nesekotu pūlis. Pūlis, kas taču sastāv no konkrētiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri izvēlējušies nelietot savu galvu domāšanai, bet aklai paklausībai “farizejiem”, kuri ekonomiskā vai politiskā izdevīguma, vai vienkārši slimu fantāziju dēļ iestāstījuši “pareizo ceļu”. Šonedēļ “Latvijas Radio” raidīja stāstu sēriju par cilvēkiem, kuri Staļina deportāciju laikā bija izvēlējušies mēģināt glābt izsūtīšanai nolemtos. Kādam tas bija piliens jūrā, bet izglābtajiem – vesela pasaule. Mums katram dzīvē ir jāizdara izvēles. Ja vēlēšanās (tāda ikdienas pilsoniskā izvēle) nepiedalāmies mēs (“ai, tāpat jau visu bez mums izlems”), to kāds cits izdara mūsu vietā. Un tā nav nekāda pasaciņa. Tā patiesi ir! Un nevajag iedomāties, ka tas, kurš par pudeli pārdevis savu balsi kādam zaķim vai trusim, ir sliktāks par to, kurš izvēlējies palikt malā vai, pilnīgi nedomājot, piebalsot skaļākajam baram.

Ļoti viegli jau tā atskatīties uz ļoti seniem notikumiem un gudri spriest, kā būtu bijis pareizi rīkoties. Saprast, kā ir pareizi  konkrētajā brīdī, ir daudz grūtāk. Lieldienu stāstā pūlim izvēli izdarīt palīdzēja farizeji. Poncija Pilāta laikā tiesas laukumā nebija wifi  un pat ne avīžu un TV, “karstās ziņas” ceļoja no mutes mutē. Atļaušos apgalvot, ka šodien mediji, un to ir patiesi daudz, ir kļuvuši par mūsu “farizejiem”. No vienas puses  lieliski – mums katram teorētiski ir iespēja gandrīz pilnīgi jebko uzzināt no pirmavota gandrīz no jebkuras vietas pasaulē pāris sekunžu laikā. Bet vai tā patiesi ir?

Internets kā milzu tirgus placis rītā pirms Līgo svētkiem ir pārpildīts ar daždažādiem “ziņu portāliem” ar visdīvainākajiem nosaukumiem, kuru autori šķiet sacentušies meistarībā, lai jau pašā adresē norādītu: “tikai neiedomājies, ka mēs to nopietni, mēs tikai tevi āzējam”. Nesaukšu piemērus, jo šādām vietnēm vieta miskastē vai vismaz ar stabilu nervu sistēmu apveltītu cilvēku dienas joku devās, nevis uz goda galda. Bet tavu brīnumu – man kā aktīvai sociālo tīklu lietotājai atliek vien pārsteigumā noelsties, kad redzu kā visumā gudri cilvēki savos sociālo tīklu profilos pilnā nopietnībā dalās ar šīm “ziņām”, kas, labākajā gadījumā ir saskābušas kā pagājušās nedēļas piens, bet sliktākajā – pavisam toksiskas. Protams, protams, pat bezpajumtnieks zina, ka katrā miskastē  var atrast pa derīgai mantai, kur nu vēl Interneta sērfotājs. Bet cienīsim taču sevi mazliet vairāk – pārtiku vakariņu galdam taču tomēr parasti izvēlamies pirkt pārbaudītā veikalā nevis savākt starp krūmiem pa ceļam no darba uz mājām. Kāpēc tad pret savu domāšanu neattiecamies tikpat atbildīgi kā pret gremošanas sistēmu?

Ak, cik labi būtu, ja pilsētā būtu viens veikals, kur vienmēr vislabākās cenas un svaigākā maize, pastkastītē viens laikraksts un vakarā viena ziņu programma, kur tad nu pateiks visu, kā ir patiesībā. Protams, tā nav. Arī visdārgākajā veikalā var gadīties nopirkt kleitu, kas izjūk pēc pirmās mazgāšanas. Un tikpat vieglprātīgi pret savu “preci” mēdz izturēties ziņu devēji. Kāda uztura speciāliste nesen veica eksperimentu – uzdodoties par dziednieci nosūtīja e-pastu medijiem ar rakstu par “patiesi dziedniecisku uzturu”, kur cita starpā ieteica latviešiem neēst ķiplokus un sīpolus, un taisīt kafijas klizmu. Eksperimenta būtība bija pavisam vienkārša – noskaidrot, vai Latvijas medijiem var “iebarot” pilnīgi jebko. Var! Un kā vēl var! Rakstu publicēja vairāki ļoti populāri un autoritatīvi ziņu portāli. Protams, pēc “dziednieces” atzīšanās un publiskas portālu kaunināšanas raksti tika izņemti, bet bail pat iedomāties, cik latviešu, kas tomēr paspēja ar ieteikumiem iepazīties, tagad atteikušies no ķiplokiem! Viens no vadošajiem Latvijas laikrakstiem savā Interneta versijā nesen publicēja divu piedzērušos (!) itāļu policistu stāstu par to, “kas patiesībā notiek Itālijā”. Var jau būt, ka ar dzērāja muti patiesība runā, bet… Skumjākais ir tas, ka šie ir salīdzinoši viegli atpazīstami piemēri, kad pirms lasīšanas jāieslēdz šaubu mehānisms. Īstā problēma sākas brīdī, kad par vienu un to pašu globālu notikumu noskaties ziņu pārraides Latvijā un lielākajos krieviski un angliski raidošajos medijos pasaulē. Tad saproti, kā jutās Alise greizo spoguļu karaļvalstī un saproti, ka nesaproti vairs neko.

Man vakar bija gara saruna ar sabiedriski aktīvu zviedru sievieti, kuru pazīstu un cienu un kuras viedoklim uzticos jau gadus 15. Mēs runājām par kādu zviedru televīzijas sižetu par bēgļiem Zviedrijā (un šajā gadījumā tā patiešām ir TV programma ar gana labu reputāciju). Raidījums aktīvi tiek pārpublicēts sociālajos tīklos Latvijā, bet mana paziņa to Zviedrijā iepriekš nebija redzējusi. Viņa punktu pa punktam par meliem nosauca gandrīz katru “faktu”, kas tika minēts raidījumā, paužot patiesu sašutumu, kā žurnālisti veido sabiedrisko domu, balstoties uz gandrīz pilnīgiem meliem, kas, prasmīgi iesaiņoti, tik ļoti izskatās pēc patiesības. “Ziņu izstrādājumi” pārņēmuši mediju telpu tāpat kā krējuma un piena izstrādājumi – lielveikalu vitrīnas. Diemžēl medijos mūs tādos gadījumos nebrīdina, ka saturs var tikai ļoti līdzināties patiesībai. Tādi tie mūsdienu “farizeji”… Un tas, protams, nenozīmē, ka visi melo. Tikai atsijāt graudus no pelavām kļūst aizvien grūtāk. “Šausmīgi daudz patiesību. Nojukt var, ja nav savējās,” tā Ziedonis. Bet tāpēc jau Dievs mums devis prātu, lai mēs, kaut bieži klupdami un krizdami, tomēr izvēlētos pareizos ceļus. Nu vismaz censtos.

Lieldienas ir par cerību, ticību, par piedošanu, bet, manuprāt, tās noteikti nav apdrošināšanas polise iespējai gadu tūkstošu garumā pieļaut vienas un tās pašas kļūdas. Mums ir dota izvēle un iespēja, ja ne vienmēr skaidri zināt, vai esam rīkojušies un domājuši pareizi, tad vismaz vienmēr sekot savai sirdsapziņai un atbildēt par to, ko darām. Barabu vai Jēzu? Lai mums visiem svētīgs Lieldienu laiks un kabatas no jūdas grašiem tīras – domās, vārdos un darbos!