Man bija gan brīvdienas,- garas, saulainas un vietām pat siltas. Lai nebūtu tik garas, bija jāpagriež pulksteņi. Kaut kādai disciplīnai taču jābūt. Mēģinājumi stundu ātrāk iet gulēt, lai attiecīgi varētu vieglāk pierast un stundu ātrāk piecelties, neko daudz nedeva, - piecēlos kā parasti brīvdienā – astoņos, t.i. , deviņos. Bija nelieli izbraucieni- pēc nogulētām sīpolu mizām, kuras visas jau bija izpirktas gan tirgū, gan lielveikalā, bet par laimi atradām gandrīz bojā gājušu melleņu sulu. Sanāca tādas strazdu/ baložu oliņas. Nekas. Var taču iztikt arī bez tām mizām.
Bija kūku cepšana un viesošanās, mīļas sarunas un vīns. Bija cīņas par kārtību un trauku piramīdas. Tas viss, kas nāk brīvdienu komplektā. Bet kaut kas nebija.
Nebija sajūtas. Un visi mēģinājumi restaurēt to sajūtu, to dziļākās jēgas klātbūtni manai rosībai, nekādu jēgu nerada. Netiku. Nogulēju. Aizmirsu. Normāla cilvēka atbildes uz nepatīkamiem jautājumiem. Grāmatas lasīju, bet to vienīgo rokā pat nepaņēmu. Kaut kā bailīgi bija.
Joprojām jūtos pagaidām (laika apstāklis). Varbūt pagaidam (darbības vārds). Ar Ziemassvētkiem viss manā sirdī ir kārtībā – piedzimšana ir skaidrs un nepārprotams notikums. Bet Lieldienās tālāk par nodošanu netieku. Jēzu nodod nevis pūlis, bet tieši Pilāts, kurš apzinās un saprot, ko dara. Tieši indivīds ir atbildīgā persona, tas ir, - katrs viens ar savu sirdi un dvēseli ir tas, kurš nodod.
Un neko nedod rituālās darbības. Viņš atkal aiziet. Aizslīd gar mākoņa maliņu, gar pavasara vakara rēno saulrietu. Sajūtu, kas nav bijusi, nav iespējams restaurēt. To var piedzīvot pirmoreiz un tikai tad, katru gadu - no jauna.
Ir tādi cilvēku grupējumi, kas tomēr iecirtīgi mēģina atjaunot nebijušo.Vai radīt jaunu sajūtu. Tie ir mākslinieki, kas pastāv ārpus oficiālā atzīšanas. Piemēram, 20.gs. 80.-90.gadu absurda akciju mākslas iniciatoru – Hardija Lediņa un Jura Boiko NSRD (Nebijušu Sajūtu Restaurācijas Darbnīca). Darbnīca, protams, ar savām savādajām kompozīcijām nepiedalījās Mikrofona dziesmu aptaujās un nebija dzirdama radio, arī grupas dalībnieku dokumentētās mākslas akcijas - pastaigas Bolderājā nedemonstrēja Latvijas TV dokumentālo filmu programmās. Katrā ziņā ne tad, kad šīs akcijas tika radītas. Absurda poēzija, mulsinoša mūzika - kam tas viss vēl tagad, tik daudzus gadus (gandrīz 30) pēc radīšanas? Arī abu centrālo Darbnīcas meistaru- Jura Boiko (1954-2002) un iespaidīgā, mūžīgajā ādas mētelī esošā Hardija Lediņa (1955-2004) vairs nav šeit. Tomēr ļoti alternatīvais mūzikas virziens Latvijas kultūrā atstājis tik paliekošas pēdas un sekas, ka visa pērnā gada garumā, kas tika pasludināts par Hardija Lediņa gadu, notika izstādes, zinātniskas konferences, turpinājās Bolderājas mākslas akcijas un koncerti, kuros Lediņa kompozīcjas atskaņoja klasiskās mūzikas interpreti Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā. Un izveidojās arī saistoša mūziķu apvienība Nebijušā Restauratori*, kurā ietilpst no citiem mūzikas projektiem atpazīstami mākslinieki- Inguna Rubene (Černova), Nils Īle, Einārs Latiševs, Jānis Pelše, Andrejs Grimms un Roberts Brants, drosmīgi piedāvājot restaurēt to, kā nav bijis:
Pa ielu pretim, man par prieku,
Es redzu nākam teicamnieku.
Tam mutē kāja, rokā suns un kabatā deg malduguns.
Tad otrs aiziet miglā tīts,
Tam zābakā deg lukturīts.
Tas visu laiku sten uz trīc -
Nāc līdz, nāc līz, jel nāc man līdz.
Bet vēl kāds cits, kam galva nimbs,
Nekur viņš neiet, tikai spīd.
Jebkurā vietā un ikbrīd.
Tas pliks un nesaka neko.
Tas tikai spīd - vai redzi to?
Ko to? Neko.
/H.Lediņš, Teicamnieks/
*Tuvākais koncerts 1.aprīlī plkst.18:00 Livonijas ordeņa pilī, Ventspilī, Jāņa ielā 17
Komentāri (0)
Tā atdzimšanas padarīšana tomēr ir dziļi individuāla. Ja vien Jēzus stāstiņš nav filosofiska pasaka, tad jušanās PAGAIDĀM, man domāt, ir vienojoša ļoooooti daudziem cilvēkiem šobrīd. Tā globāli - uz Zemes, un tā lokāli - savā ikdienā. Un patīkami ir lasīt godīgu tekstu nevis kārtējo superstāstu - kā svinējām, kā ēdām, kā dzērām. Kā neviens!