Pēc grūtas brīvprātīgo darba dienas Ukrainas atbalsta centrā saņēmām uzaicinājumu doties vakariņās pie atbraukušajām ukraiņu sievietēm Ventspils Augstskolas kopmītnēs. Vakariņu galdā tika celts tradicionālais Ukraiņu ēdiens – vareņiki. Jāpiebilst, ka pirmo reizi iepazinu šo ēdienu!

Lai gan vienmēr patīk nogaršot un pamēģināt kaut ko jaunu, šis ēdiens vienmēr kaut kā bija garām pamucis, jo, iespējams, sevi sargāju no tā, ka tas varētu negaršot. Esmu arī veikala plauktos manījusi vareņikus, bet nē, arī tie neuzrunāja. Šo iespēju – nogaršot ukraiņu sieviešu gatavotos – nevarēju laist garām!

Mūs sagaidīja ar lielu prieku, pastāstīja par gatavošanas gaitu un tad jau šķīvī tika likti pirmie kūpošie vareņiki. Vakara gaitā klausījāmies stāstos par dzimto zemi, kā pavadījuši dienas, kur strādājuši, un, protams, neiztikām arī bez ēdienu receptēm. Jāsaka, ka mute bija pilna siekalām, neskatoties pat uz to, ka vēders jau bija pilns! Tik gardi un sulīgi, tik sirsnīgi un mīļi! Sarunājām, ka nākamajā reizē ciemos došos ar meža gaļu, saldētajām baravikām, blociņu un pildspalvu, lai varētu pierakstīt receptes un pagatavot tās mājiniekiem.

Pēdējā laikā nākas dzirdēt, ka to ukraiņu jau ir par daudz, par daudz atbalsta, par daudz karogu, par daudz visa, kas saistās ar viņiem. Un man patiešām ir žēl to cilvēku, kas tikai no malas uz to noraugās un runā! Vēlos aicināt tos, kurus māc šaubas par palīdzības un atbalsta sniegšanu, atnākt kādu dienu uz centru un aprunāties ar šiem cilvēkiem, uzklausīt un iedziļināties. Varbūt acis atvērsies, varbūt arī ne... Man šķiet biedējoša doma, ka mūsu vidū ir vēl kāds, kurš domā, ka viņi ir liekēži, ka viņi tikai grib saņemt, bet neko pretī nedot. Mani pārņem šausmas, kad redzu, ka tiem, kas palīdz bēgļiem, tiek sūtītas ziņas ar pazemojuma vārdiem un draudiem, mani biedē tas, ka tie cilvēki ir mūsu vidū un viņu acis ir aizvērtas uz tiem briesmīgajiem notikumiem Ukrainā. Aizvērtas uz slepkavībām, izvarošanām, pazemojumiem un postu!

Nevienā brīdī nedzirdēju žēlabas vai kādu sliktu vārdu par notiekošo, tikai cerības un lūgšanas par Ukrainā palikušajiem vīriem, dēliem un tēviem, kuri cīnās par savu, savu ģimeņu brīvību un mājām.

Sievietes vēlas strādāt un darboties, vēlas palīdzēt, ko arī ikdienā dara – iesaistās atbalsta centra darbā, palīdz taisīt maskēšanās tīklus, ir gatavas darīt visu, kas palīdzētu mīļajiem karā. Tādu mīlestību pret savu zemi, savu valsti un cilvēkiem neesmu piedzīvojusi.

Ticu, ka karš beigsies, ticu ukraiņu uzvarai, ticu, ka ģimenes varēs apvienoties un tad es braukšu ciemos. Tā ir zeme, ko vienmēr ir gribējies apciemot un iepazīt. Rēķinos ar to, ka tagad tur viss izskatās daudz citādāk, bet nekas – zinu, ka to cilvēku dēļ, kas tur dzimuši un auguši, man vilšanās nebūs, tāpat kā par vareņikiem!

Komentāri (0)

  • 0
    Joker 17.04.2022, 12:49:06

    Paldies, Madara. Dievs svētīs Ukrainu!

  • 0
    Covid 19-22.ventspils.lv 18.04.2022, 07:09:38

    Navi krievu okupantiem!!!

  • 0
    Joker 18.04.2022, 13:20:34

    Neieredzu huijla, neieredzu viņa propogondonistus un vergus. Pēc iespējas ātrāku nāvi vēlu viņiem. Nāvi varmākām, putina vergiem un okupantiem. Slava ukraiņu varoņiem!

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: