Kurš gludina galdautu?

Grāvmalas visu gadu ir mans atskaites punkts, atskaites līnija. Tās vijas blakus ikdienas ceļam uz darbu, uz veikalu, uz pastu un tuvējo upmalu. Braucot pa tādiem ceļiem, kāds ir manējais – tiem, kurus ieskauj meži un purvi, – ceļmala ir tikpat svarīga kā ceļš. Meža zvēru dēļ mana ikdienišķā ceļmala nav perifērā zona. Un mana ikdienišķā ceļmala šopavasar vairāk nekā citus gadus piemētāta ar gružiem.

Kāds apstājies un grāvmalā izbēris veselu maisu ar plastmasas pudelēm, kāds kārklos iemetis savu veco ķerru. Un riepas, automašīnu riepas visur. Te pa vienai, te – viss komplekts. Kāpēc gan izmest riepas, ja katrs atkritumu šķirošanas laukumā var nodot četras riepas un pases datus nevienam neprasa? Riepas taču nejauši grāvī neiekrīt. Tās pa atvērtu logu vējš izraut vis nevar, tā kā to skumjo kurpi no šofera kreisās kājas. Nu labi, ironizēju – gan jau arī kurpe krūmos neiekrita nejauši. Ir tādi, kas piemēslo, un tādi, kas savāc. Nekā jauna. Nepatīk – neskaties! Vai arī apstājies, sakod zobus un krāmē tik savas mašīnas bagāžniekā tos nelaimīgos gružus. Gadu no gada Lielās talkas aprēķini pierāda, ka savācēju kļūst vairāk. Šogad Lielās talkas dati liecina, ka diemžēl arī gružotāju ir nesamērīgi vairāk nekā citus gadus. Tātad ne tikai mana ikdienišķā ceļmala šogad ir atkritumiem piemētāta.

Jāatzīst, es nesaprotu, ko domā tas šoferis, kurš apstājas ceļmalā, lai no mašīnas bagāžnieka izmestu vecās riepas. Bet manu prātu tas nodarbina gan. Nez, vai viņš riepas lēni, vienu pēc otras ieripina grāvī, domājot: «Pēc manis kaut ūdens plūdi!» (Atvainojiet, parasti stereotipus, tikko pamanītus, ravēju kā usnes, bet šoreiz nespēju iztēloties, ka riepas ceļmalā izmestu sieviete.) Varbūt šis vīrietis zvērojošās dusmās, zariem lūstot, vecās riepas iemet grāvī un nikni gānās uz visu pasauli vai vismaz uz valdību. Nezin, vai viņš svētkos tīru, baltu kreklu kādreiz uzvelk? Ja arī uzvelk, noteikti, pats nemazgā, neizkar žāvēties un negludina. To viņa vietā izdara kāds cits. Vienmēr ir tie, kuri kreklu velk tikai tīru un rūpīgi izgludinātu, un tādu klāj arī galdautu svētkos. Un vienmēr ir tie, kuri sagaida, ka kāds viņu kreklus mazgās, galdus saklās un gružus aiz viņiem savāks. Kāds cits viņu vietā izcīnīs brīvību, kāds cits to nosargās.

Sirdsapziņa neļauj braukt garām tām riepām un gružu kaudzēm. Tas ir mūsu krekls, mūsu galdauts, mūsu ceļš un mūsu pavasaris.