Palīdzēt vai atbrīvoties no liekā 5

Pirmais vakars, ko pavadīju centrā, man bija tāds sava veida kultūršoks, jo starp atnestajām mantām varēju iegrimt ļoti dziļā pagātnē. Apavi, drēbes – liecinieki ļoti seniem laikiem. Kārtojot un šķirojot, vairākkārt izbrīnā iepletu acis un pie sevis padomāju: «Vai tiešām?» Vai tiešām ar vecajiem, netīrajiem, saplēstajiem apaviem un drēbēm kāds ir gribējis palīdzēt? Vai varbūt vēlējies iztīrīt savu skapi, pagrabu vai mājas bēniņus? Iespējams, kāds tiešām no tīras sirds ir atnesis to, kas viņam ir, bet vairumā gadījumu mana apziņa liek domāt par otro variantu – atbrīvoties no liekā.

Aiz loga ir 2022. gads, un tāds pats gadskaitlis ir arī tajā vietā, no kurienes šobrīd pie mums iebrauc bēgļi. Tās ir jaunas, skaistas sievietes, tie ir bērni, pusaudži, arī veci cilvēki. Tie ir cilvēki, kas ikdienā kā mēs visi seko līdzi modei, aktuālajām tendencēm, cilvēki, kas grib labi izskatīties un labi justies. Varbūt kāds šobrīd domā, ko viņa tur muld? Lai ņem to, kas ir, ko dod! Jā, viņi arī ņem, pieņem un ir pateicīgi par to – tiešām! Bet tas nenozīmē, ka viņi vēlas vilkt netīru apakšveļu, sapelējušu kreklu vai sūdainus zābakus! Jā, to visu redzēju, šķirojot un kārtojot ziedotās mantas trīs dienu garumā, un man bija kauns.

Vēl manī sašutumu raisa tas, ka šie cilvēki tiek mērīti pēc tā, kā ir nokļuvuši pie mums – ar savu transportu vai autobusu; ja ar savu transportu, tad kādu! Mīļie cilvēki, vai jūs, ja būtu iespēja bēgt no kara, domātu, ka automašīna, kas ir aiz loga, izskatīsies pārāk glauni bēgļu statusam!? Man gribas domāt, ka nē. Jums būtu vienalga, ka tikai varat pasargāt savus mīļos un sevi. Vai tas, ka viņš Latvijā ir ieradies ar savu mašīnu, nozīmē, ka viņam nepienākas zobu pasta, drēbes vai ēdiens? Sajūta, ka liela daļa cilvēku ir zaudējuši jebkādu loģisku domāšanu un līdzjūtību.

Vēl viens gadījums! Kāda bēgļu ģimene interesējās par īpašuma iegādi, vai nepilsoņi to Latvijā var izdarīt. Tad nu atkal bija iespēja pārliecināties par cilvēku domāšanu, jo sašutums par šādu, pavisam normālu jautājumu kādai personai bija milzīgs. Kā? Kā gan cilvēks, kurš ir cietis no kara, spēj domāt par īpašuma iegādi? Kāpēc tad mēs palīdzam ar ziedojumiem? Es tajā brīdī gribēju kliegt, bet savaldījos, jo sapratu, ka nav vērts. Tam cilvēkam karš nozīmē – tev nekā nav, tev nekas nepieder un tu šobrīd pat domāt par nākotni nedrīksti, jo izskatīsies nesmuki, gluži kā tā automašīna, ar kuru ir aizmukts.

Paskatāmies kalendārā – ir 2022. gads!