Kārtīgi jāsaņemas

Vai drīzāk trijās – vieni ir par Stambulas konvencijas denonsēšanu, otri pret, bet trešie mulsi skatās uz vārdu kaujām, kas notiek Saeimā, sociālajos tīklos, mājas ballītēs un reizēm arī uz ielas, un nesaprot, kā tajā visā būt?

Sociālajos tīklos sekoju filozofam Ventam Sīlim, un mani ļoti uzrunāja viņa rakstītais par šo tēmu: «Pati valoda ir sašķēlusies un līdz ar valodu – domāšana. Katrs dzīvo savā algoritmiskajā nišā, kur vairs nav sabiedrības, bet gan personalizētu ziņu plūsma, kas izolē katru no mums savā informācijas burbulī. Rezultāts ir absurds: sarunāties kļuvis bīstami. Katrs vārds var tikt interpretēts kā provokācija, katrs jautājums – kā aizvainojums, katra refleksija – kā ideoloģisks uzbrukums.»

Diemžēl šobrīd tiešām tā ir, jo pavisam viegli var sanākt tikt ievilktam kādā kašķī vai nepatīkamā vārdu apmaiņā, no kuras pēc tam jādomā, kā tikt ārā. Ko darīt? Runāt tikai par drošām tēmām, kā laikapstākļi vai kas tamlīdzīgs? Arī īsti nav risinājums. Tai pat laikā mulsina tas, ka vārdu kauju paēnā paliek dažādi citi būtiski jautājumi, par kuriem, šķiet, esam piemirsuši. Piemēram, nākamā gada valsts budžets – kāds tas būs, kādas izmaiņas tas atnesīs katrai mājsaimniecībai un sabiedrībai kopumā? Arī tas, vai valdošajai koalīcijai vispār pietiks balsu, lai šo budžetu apstiprinātu. Tiem, kuru ģimenēs aug bērni, kam šogad jākārto eksāmeni, un skolotājiem svarīgas ir arī izmaiņas valsts noteikto pārbaudījumu kārtībā. Informācija par pārmaiņām publiskajā telpā nonāca it kā starp citu, turklāt vēl izrādījās, ka visas iecerētās izmaiņas nav vēl nofiksētas normatīvajos dokumentos.

Kā šādā situācijā lai sagaida Latvijas svētkus? Gan jau katram ir sava recepte, bet manējā ir turēt iespējami tīru un stabilu savu iekšējo kodolu un ieklausīties viedu cilvēku teiktajā. Viena no manām autoritātēm ir agrākais Rundāles pils muzeja direktors, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis. Jūnijā viņš viesojās Ventspilī un pārpildītajā Gāliņciema bibliotēkā divas stundas stāstīja par muižām, mākslu un arī dalījās dzīves atziņās. Sarunas gaitā viņš sacīja, ka latviešiem tagad ir kārtīgi jāsaņemas. «Katram cilvēkam sevi attīstīt un no sevis spiest ārā visu, ko var. Galvenais, ar pozitīvu domu, nevis to, ka – tagad ir grūti, jāpārdzīvo kaut kā. Bet nē, saspringt un no sevis izlikt ārā visu līdz pēdējam. Tas ir katra cilvēka pienākums. Un katrs no mums tagad ar savu darbu vai nedarbu izšķirs, kas būs tālāk ar Latviju.»      

Priecīgus svētkus!