No prioritāšu saraksta izkritis cilvēks

Rēzeknes novadā mazais zēns viens pats izgājis no mājas mežu ieskautā ielokā un pa sniegotu bezceļu devies nezināmā virzienā. Zēna pazušanu pamanīja vīrietis, atgriežoties mājās pēc pulksten 15. Cikos mazais zēns izgājis no mājām, nav zināms. Viņam nebija apavu, tikai zeķubikses un virsjaka. Pēc sešu stundu ilgiem meklējumiem ar droniem un dienesta suņiem zēns tika atrasts apputināts ar sniegu netālu no dzelzceļa. Viņu glābt neizdevās.

Šis gadījums rada daudz jautājumu. Divgadīgam mazulim nav tik viegli atvērt durvis, lai dotos prom no mājām. Tātad durvis bija vaļā? Apbrīnojami, ka mazais puisītis spēja noiet aptuveni kilometru pa bezceļu. Vai tiešām gaišā dienas laikā neviens nepamanīja vienu pašu puisēnu bez apaviem? Visbeidzot, kā vispār varēja gadīties, ka mamma un vecmāmiņa bērnu atstāja bez uzraudzības? Ar viņu arī mājās varēja notikt nelaime. Sociālais dienests apgalvo, ka ģimene nav pieskaitāma pie nelabvēlīgām. Šajā pašā dienā, kad Rēzeknes novadā no mājām aizgāja mazais Andrejs Kuzņecovs, Rīgā iedzīvotāji pustrijos naktī pamanīja mazu bērnu bez apaviem, vienu uz ielas un raudam. Šim mazulim paveicās vairāk nekā Andrejam – kaimiņi viņu paņēma pie sevis un izsauca policiju.

Ikreiz, kad tiek ziņots par traģiskiem incidentiem, kuros iet bojā bērni, neliek mieru viens un tas pats jautājums – kas ar mums notiek? Tajā pašā Latgalē vecāki noslepkavoja mazo Justīni, bet zvērīgs vīrietis bērna acu priekšā nežēlīgi nogalināja viņa mammu. Noziedznieks joprojām nav atrasts – ne dzīvs, ne miris. Lai kādi arī būtu iemesli, kas noveda pie cilvēku, tostarp bērnu, bojāejas, skaidrs ir viens – iedzīvotāji nejūtas pietiekami droši. Tas ir labi, ka mēs rūpējamies par ārējo drošību, būvējot nožogojumus uz valsts robežas un apsteidzot bagātās Eiropas valstis aizsardzības finansēšanā. Bet, ja mūsu bērni iet bojā uz ceļiem un uz ielas, tad drīz var izrādīties, ka no ienaidnieka nebūs, ko aizstāvēt. Protams, tas ir pārspīlējums, bet mūsu, Latvijas iedzīvotāju, ir pavisam nedaudz – to var salīdzināt ar Eiropas vidējās pilsētas iedzīvotāju skaitu. Kaut kā sanāk, ka no nacionālo prioritāšu saraksta izkrīt iedzīvotājs. Problēmas, kas netiek risinātas gadiem ilgi, agri vai vēlu sakārtojas nāvējošā cilpā. Sliktie ceļi un to briesmīgā uzturēšana kļūst par iemeslu ceļu satiksmes negadījumiem, kuros iet bojā cilvēki. Nepietiekams finansējums veselības aprūpei un sociālajai jomai noved pie augstas iedzīvotāju mirstības un zemas dzimstības, kā arī pie kopējā depresīvā fona sabiedrībā. Pētījumi rāda, ka 44% Latvijas iedzīvotāju pērn dzīvoja trauksmes un panikas stāvoklī, bet katrs desmitais savu psihisko veselību vērtēja kā sliktu. Šie signāli ir tikpat satraucoši kā militārie draudi. Taču politiķi pagaidām runā tikai par ārējiem riskiem, aizmirstot (vai nezinot?), ka jebkurā valstī galvenajai prioritātei jābūt tās iedzīvotājam.