Laipnība naudu nemaksā

Tā kā cilvēks ir sociāla būtne, jau bērnībā sākam apgūt to, kā dzīvot sabiedrībā. Manieres, elementāru pieklājību un cieņu pret citiem cilvēkiem parasti bērniem iemāca vecāki – tā tam vismaz vajadzētu būt. Vispārzināms ir tas, ka bērni visvairāk mācās tieši no vecāku rīcības, ne tā, ko viņi saka. Pēc tam talkā nāk pedagogi – ne velti ir audzināšanas stundas un sākumskolas mācību programmā ir tāds mācību priekšmets kā ētika.

Tā tam vismaz vajadzētu būt, taču tā nav. Par bērnu necieņu un izaicinošu uzvedību sūdzas pedagogi, atklājot, ka nespēj normāli darīt savu darbu, jo stundās nemitīgi jācīnās ar disciplīnas un uzmanības problēmām. Savu artavu nereti piemet arī bērnu vecāki, aizstāvot savus mīluļus, jaucoties pedagogu darbā un risinot attiecības ar citiem vecākiem čatos un vecāku sapulcēs, par ko nupat uz lielajiem ekrāniem nonākusi pašmāju ražojuma filma.

Par to, kāda mūsu sabiedrībā ir attieksme pret citiem cilvēkiem, ļoti aizdomāties liek kāda Latvijā veikta pētījuma visnotaļ šokējošie rezultāti. Kā izpētīts, aptaujājot 610 apkalpojošajā sfērā strādājošus cilvēkus, vairāk nekā puse jeb 57% no aptaujātajiem ir saskārušies ar aizskarošu un nelaipnu attieksmi. Divās trešdaļās gadījumu tā bijusi nepieklājīga un rupja attieksme, daļa klientu centušies izvairīties maksāt par precēm vai pakalpojumiem, piedzīvoti arī draudi, fiziska ietekmēšana un seksuāla uzmākšanās. Šo problēmu aktualizējis uzņēmums Circle K Latvia, kas, lai aizstāvētu darbiniekus un aicinātu sabiedrību būt iejūtīgākiem un laipnākiem pret tiem, kuri ikdienā nodrošina viņiem pakalpojumus, rīko sociālo kampaņu Labestības vilnis.

Redzot šos gana šokējošos skaitļus, aizdomājos – kur gan palikusi elementāra cieņa pret līdzcilvēkiem? Kas tieši ļauj un liek tā izturēties pret cilvēkiem, bez kuru darba mēs nevarētu iegādāties mums vajadzīgās preces un saņemt pakalpojumus? Kas tieši ļauj domāt, ka pārdevējs, autobusa šoferis vai klientu konsultants ir kaut kādas zemākas, mazāk cienījamas profesijas par citām? Lasīju kādu viedokli, ka cilvēki esot kļuvuši agresīvāki, jo jūtoties nedroši un uztraucoties par ikdienas iztiku. Man kā deviņdesmito gadu satraucošos pārmaiņu laikus piedzīvojušam cilvēkam gribas teikt, ka attaisnot rupju izturēšanos pret apkalpojošajā sfērā strādājošajiem ar satraukumu par ikdienu ir nekorekti. Man bērnībā mācīja, ka laipnība naudu nemaksā. Un galu galā manieres ir labākais veids, kā citiem cilvēkiem parādīt, ka mēs viņus cienām.