Mērīs jau zināmo?

Abas ziņas raisa pārdomas, cik objektīvi lēmumu pieņēmēji spēj vienmēr novērtēt dažādu tendenču dzīvotspēju, atšķirt īslaicīgas parādības no ilgtspējīgiem risinājumiem, paraudzīties uz šobrīd aktuālajām problēmām un noteikt prioritātes.

Ziņa par to, ka vērienīgā projektā vairāku gadu garumā plānots vērtēt izglītības kvalitāti Latvijā, raisījusi zināmu šūmēšanos sabiedrībā. Viens no galvenajiem neizpratnes iemesliem ir izmaksas – 21 miljons eiro, ko paredzēts ieguldīt izglītības kvalitātes uzraudzības sistēmā. Šādu tēriņu lietderību apšauba gan Valsts kontrole, gan Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, norādot, ka uzmanība būtu jāfokusē uz izglītības nozarē praktiski risināmajiem jautājumiem, tai skaitā kvalitatīvu un jaunajam izglītības saturam atbilstošu mācību līdzekļu trūkumu skolās. Ņemot vērā, ka kopējās problēmas izglītības kvalitātē jau tāpat ir zināmas un secinājumus var izdarīt no datiem, kas ir pieejami, cik lietderīgi ir tērēt tam līdzekļus tā vietā, lai stiprinātu praktisko darbu ar skolēniem?

Ātri un perfekti risinājumi visām problēmām neeksistē – tādi pastāv tikai utopijās. Taču alternatīva ir. Appvienojot reālistisku redzējumu par pasauli ar vēlmi un centieniem to pakāpeniski uzlabot un atzīstot, ka pasaule ir sarežģīta un pilna izaicinājumu. Taču pozitīvas pārmaiņas ir panākamas, ejot maziem, bet izlēmīgiem soļiem un koncentrējoties uz sasniedzamiem mērķiem. Visās jomās, arī izglītībā.

Šķiet, Zviedrija pirms padsmit gadiem centās uzcelt utopiju izglītības sistēmā, pārejot no mācību grāmatām papīra formā uz digitālām platformām. Ja jau reiz tehnoloģijas bija ienākušas uz palikšanu, acīmredzot toreiz šāds modelis izglītībā šķita ideāls. Taču pēc gadiem atklājās problēmas – līdzās tādām blaknēm kā lielāks redzes sasprindzinājums un izkliedēta uzmanība kritās skolēnu lasītprasme un rakstītprasme (tās pašas, kuru kvalitāti līdz ar rēķinātprasmi un dabaszinātņu prasmi nu grasās vērtēt Latvijā). Tāpēc Zviedrija tagad tērēs naudu, lai atgrieztos pie pārbaudītām vērtībām – grāmatām, bet tehnoloģijas izmantotu līdzsvarotāk.

Vai viss jaunais ir uz palikšanu tādā formā, kā to izprotam šobrīd, ir viens no svarīgajiem un vienlaikus grūtāk atbildamajiem jautājumiem, mēģinot zīmēt nākotnes vīzijas jebkurā jomā, arī izglītībā. Ir noderīgi ieklausīties citu pieredzē. Taču izšķiroši svarīgi ir arī spēt noturēt fokusu uz prioritātēm, lai ceļā uz mērķi neaizmirstu par mazo soļu lielo nozīmi.