Abonēt avīzi – tas vismaz mazliet ir kā atzīties mīlestībā. Tu man patīc, tu man deri. Ar tevi kopā ir labi, izzinoši, bagātinoši. Kā ikvienās attiecībās, nav mazsvarīga spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Arī avīze nav ideāla, toties – īsta un dzīva. Ar ventspilnieku ritmā pukstošu sirdi.
Kam pieder balss 0
7. oktobris, 08:47, 2022 | Ilze Elizabete UrgaMēdz teikt, ka ķermenis nemelo. Tas precīzi uzrāda, vai konkrētais cilvēks, darbs, notikums un arī laikraksts ir man piemērots vai nav. Ko tu, mūsu lasītāj, jūti, kad eju uz savu pasta kastīti, lai no tās izņemtu Ventas Balsi? Vai bieži dusmojies uz mums? Ceru, ka arī smejies! Ļoti īpaši ir tie brīži, kad mēs, redakcijas kolektīvs, sajūtam tavu pateicību un uzticēšanos. Ja esam tev vienaldzīgi, visticamāk, tikai nejaušības dēļ lasi šos vārdus.
Redakcijas tradīcija – laiku pa laikam ielūkoties citās reģionālajās avīzēs – mani aizveda uz Cēsu Mākslas skolu. Intervijā laikraksta Druva žurnālistei Annai Kolai māksliniece Ilze Raudiņa stāsta, kā no Ādažiem pārcēlusies uz Cēsīm: Ļāvos plūdumam, labi saprotot, ka šis dzīves posms man ir nevis treniņš peldēšanā ar visām varītēm peldēt pret straumi, bet gan paļaušanās. Ir lietas, kuras nevar ietekmēt, var vienīgi sekot zīmēm un intuīcijai. Arī mums, rēķinot un pārrēķinot 2023. gada abonementa cenu un liekot to kopā ar vīziju, kursu kādā vēlamies doties, paļaušanās ir būtiska. Ja maizītes cepēji, naktsmāju devēji, lieli un mazi veikalnieki var izmaiņas veikt salīdzinoši īsā termiņā, tad mūsu, avīžnieku, plānošanas periods ir 365 dienas jeb gads! Un mēs, tāpat kā Raudiņa, sekojam ne tikai skaitļiem, bet arī zīmēm un sajūtām. Tās šobrīd, par spīti teju neprognozējamai nākotnei, ir labas. Redakcijas kolektīva darbaprieka un radošuma grāpis sen nav metis tik cerīgu burbuli! Tieši tāpēc uzdrīkstamies teikt: Kopā ar mums grūtums top mazs, prieks – reizināts. Turklāt ir (gandrīz) visi priekšnoteikumi, lai pēc gada laikraksta vizuālās pārmaiņas būtu jau noticis fakts. Lai nespiežam burtus 8 lappusēs, lai ir vairāk bilžu, lai ejam līdzi laika garam drukas kvalitātē. Aiz vārda gandrīz slēpjas neziņa – vai jūtas, kuras lolojam uz saviem lasītājiem, atkal un vēlreiz izrādīsies abpusējas, vai mēs vienosimies vēl vienu, trīs vai varbūt visus divpadsmit mēnešus būt kopā? Mēs gribētu. Mums patiktu. Kā būs ar tevi, mīļo lasītāj?
Tie vēja pirksti slīd pār taustiņiem / Un mani sapņi tevi stīgās sien / Kam pieder balss? / Kam pieder vārdi šie, tik zināmie / Bet nepasacītie? / Kam pieder balss? / Kam pieder vārdi šie? / Vējš viegli tavus matus jauc / Un taurenis uz nakts koncertu sauc. /
P.S. Par mūziku un vārdiem – paldies Donam!
Komentāri (0)