Tie tur

Atveru puspatiesību krātuvi Facebook. Uzmanību piesaista paziņas dialogs ar kādu svešinieku pie aicinājuma sākt mūsu valstī domāt arī par zirgu ceļiem: «Ja raugāmies uz Rietumu pieredzi, tad daudzviet šī lieta ir sakārtota, blakus civilizācijas labumiem paredzot īpašus jātnieku ceļus.» Manas paziņas sarunu biedrs saka tā: «Es par, lai gan ir aktuālākas lietas, ar kurām būtu jāsāk ieviest kārtība valstī. Tā ir pašas valsts struktūras nomaiņa un pārņemšana pašu rokās. Zirgu celiņi ir šauri personīgā interese, vajadzētu globālāk pievērsties, un tad arī zirgu celiņi parādītos un viss pārējais.»

Paziņa atbild: «Tātad jāgaida, kad augšiņās viss sakārtojas? (...) Daba dzīvo saules mūžu, ne tie tur.» Palūkoju tuvāk, kāds izskatās cilvēks, kurš gribētu paņemt varu. Nē, paldies, viņa vadītā valstī es dzīvot nevēlētos. Cik veldzējoši ir apzināties, ka man tas nebūs jāpiedzīvo! Taču mana nopūta ir par: «Daba dzīvo saules mūžu, ne tie tur.» Iekšēji saraujos, aptuveni tikpat ļoti, kā tad, kad lasu kārtējo žurnālistes Elitas Veidemanes viedokli tēmā krievi – latvieši. Tik fragmentēta pasaule. Nemitīgs mēs un viņi. Kāpēc cilvēka prātam tik ļoti patīk skaldīt? Skata leņķi pamainot tikai par milimetru, kļūst acīmredzams, ka neviens no mums nedzīvos saules mūžu. Asinīm, kas rit mūsu dzīslās, ir daudz tālāka atmiņa. Tajās – caur mūsu senčiem – nesam sevī dažādus laikus un tikumus, arī dažādu tautu dzīvesziņu.

Ne velti priekšvēlēšanu laikā augšiņas iet satikt apakšiņas. Tās patiesi dara vienu darbu – koprada valsti. Šis ir laiks, kurā sajust, ar kuru no augšiņām mums katram visvairāk saskan. Kādā Latvijā mēs katrs vēlamies dzīvot. Nolikt pie malas mēs un viņi. Kritiku neiztur arī: es dzīvoju ārpus sistēmas. Pat ja ārpus sociālās apdrošināšanas, bezmaksas medicīnas un mājmācībā, tik un tā kādā brīdī roka pastiepjas pēc koplietošanas ceļiem, komunālajiem pakalpojumiem un, piemēram, kopīgas Jaunā gada sagaidīšanas.

Nav tādu tie tur. Esam mēs. Līdzdalīgi un līdzatbildīgi.