Šis jautājums kaut kad ap vasaras beigām liek uz mirkli sastingt asinīm ne vienam vien skolasbērna vecāka dzīslās. Man šo liktenīgo frāzi miesīga radiniece pirmo reizi šogad pajautāja kaut kad augusta pirmajās dienās. Šķiet, tobrīd palūkojos uz viņu kā uz vājprātīgo. Kad sarunās ar citiem vecākiem ieskanas šis jautājums, līdzīgus skatienus var redzēt arī no viņiem. Kad aizrunājas tālāk un dziļāk, kļūst skaidrs, ka bailes, trauksme un izmisums rodas, ne tikai domājot par izaugušām kājām, sarāvušamies kreklu piedurknēm, burtnīcām un trejdeviņiem lineāliem.
Skolai gatavi? 0
31. augusts, 10:19, 2022 | Dagnija DrungilaEmociju virpuli iegriež arī dažkārt līdz mielēm piedzīvotā filma ar desmit kadriem sekundē, kur nebeidzami, nervozi skatieni pulkstenī mijas ar mūžīgo maršrutu: darbs – skola – pulciņi – mājasdarbi – vakariņas – miegs. Un atkārtot. Nereti kādam pa vidu nākas vēlreiz piestāt pieturā darbs. Tad vēl gadās pieturas pēc pieprasījuma: veikals, bibliotēka, grāmatnīca. Pārsvarā jau ir tā – kad maratons ir uzsākts, saproti, ka izstāties īsti nevar, nedrīkst un pat negribas. Dažkārt vecāki (un citi pieaugušie) spēlē tādu kā izlikšanās spēli, kurā jādzīvo dzīve tā, it kā bez gala garšotu pat tad, kad nokostais kumoss patiesībā izrādās diezgan sūrs. Kā angļu teicienā – «fake it, till you make it!» (izliecies tik ilgi, līdz patiešām sanāk!). Mums arī senā dzīvesziņa tāda, ka bērnu dēļ varam iespēt visu: «Pate māte dubļus brida, mani nesa rociņā.»
Septembris ir tepat uz sliekšņa, un asinsstindzinošo jautājumu nu jau uzdod vecāki sev paši. Man šogad ir neizsakāmi paveicies. Jaunākajai pirmā klase skolā un mūzikas skolā ir nolauzta, un mugursomu var nēsāt vismaz vēl vienu gadu. Kur vēl labāk! Skolas penālī viens pēc otra ieguļas asi uzasināti zīmuļi, somā – burtnīcas. Kāja izaugusi tikai vienam bērnam. Papildu burtnīcas un klades grāmatnīcā vai veikalā varēs nopirkt arī vēlāk. Pēc pieprasījuma. Tomēr skolotāji gadu no gada stāsta, ka ir bērni, kuriem nav ne penāļa, ne burtnīcas. Ērta, vecumam atbilstoša mugursoma ar regulējamām lencēm ir ekstra. Ja šķiet, ka ziemas slapjdraņķī izmirkušas bērnu kājas ir agrāko laiku parādība, izrādās, mēs dziļi maldāmies.
Kamēr mēs savā pieaugušo spēlē kožam sājo kumosu tā, ka ne vaibsts nepakustas, aiz skolas kāds ar permanento marķieri ir uzvilcis: «(vārds) no 4. klases ir bomzis.» Var jau pārmest vecākiem un audzinoši teikt, ka nevajag radīt bērnus, ja nespēj aprūpēt. Var plānot grūtniecību, bet nevar ieplānot karu, krīzi, slimību un citus lielos kritienus. Ne visiem tā mūsu spēle tik labi padodas. Jau nākamnedēļ laikraksta lappusēs vecākiem jautāsim: «cik šogad izmaksā skolā laist pirmklasnieku?», skatīsimies arī, cik saulespuķu starp ierastajiem gladiolu šķēpiem varēsim saskaitīt.
Komentāri (0)