Lēciens mākslā. Izstādes recenzija 1

Lai radītu ziemas noskaņu, autors atkāpies tālāk no faktūrām un konkrētiem objektiem, meklējot lielākus siluetus un formas, ļaudams ziemas teiksmu pastāstīt apsnigušu egļu masai vai arī tādām krāsu pārejām un pustoņiem, kuri ir nopietns pārbaudījums gan fototehnikai, gan darba reproducētājam. Dažādos motīvus vieno latvietim tuvā doma par dabu kā svētnīcu, kura apmeklējama ar vērīgu bijību.

Savukārt skatītājs, kurš aizrausies ar teiksmām, tikai vēlāk atskārtīs – sagadījies tā, ka izstādes autors ir arī slavenais vieglatlētikas treneris Māris Grīva, kura darbus bieži varam redzēt pilsētas izstāžu zālēs.
Ziemas un kurzemnieku spītība autoram labi pazīstama, atceros, kā pērn pārrunājām fotodarbus, salīdzinājām dabas izjūtas, kā pērn uz izstādi atnākušie fotomākslinieki neskopojās ar dažādiem padomiem – taču ne mirkli nelikās, ka šos padomus kāds uztver nopietni. Izrādās, uzklausa gan, tikai pielieto savā veidā – radoši, nevis mehāniski.

Rezultātā, ja pērn bibliotēkas izstādē iepazinām Māri Grīvu kā centīgu amatieri, tad šā gada izstādē jūtam - treneris ir zinājis, ka nedrīkst apstāties uz vietas. Tāpēc viņš meties krāgā ziemai, pakļāvis to, un ar enerģisku atspērienu veicis lēcienu mākslā.

Kas liecina par veiksmi – arī izstādes vērotājs var viegli atkāpties no konkrētiem objektiem un tvert noskaņu, meklējot izstādes virsvērtību un prātā veidojot savu ziņu.

Manis nolasītā ziņa bija šāda – ir tomēr kalni Latvijā, tikai tie sastopami galvenokārt cilvēkos. Interesanti, kādu ziņu nolasīs citi apmeklētāji?