“Sveicināti Ventspilī!”

Ticiet vai ne, ventiņi, bet no ārpuses uz Ventspili it bieži skatās kā uz apsolīto zemi un sapņo par nokļūšanu šeit –  gluži kā savulaik laimes meklētāji Ameriku uzlūkoja kā savu sapņu piepildījumu. Arī tāpēc mūsu, iebraucēju, šeit ir tik daudz, ka taisni vai gribas sākt ar atvainošanos vietējiem par tādu masīvu invāziju… Dažreiz arī nākas, jo ienākt ventiņzemē nebūt nav viegli un reizēm ir grūti saprast, par ko tas ventspilnieks rāda tev tik dusmīgu vaigu (vēlāk jau saproti, ka ar dusmām tam nav nekāda sakara, tas tāds krasta skarbums parastais).

Taisnību sakot, pašos pirmsākumos iedzīvošanās starp šejieniešiem mani biedēja vismazāk – tak jau tepat Talsos augusi un Rojas jūrmalu pie vecvecākiem vasarās bradājusi, kurzemnieku skarbumu izprotu kā “2 x 2”. Ha! Nekā nebija! Talsi tomēr ir kilometrus 70 iekšzemes virzienā un manas bērnības jūrmala jau tikai līcis vien ir. Atklājās, ka arī mana kurzemnieces daba , salīdzinot ar ventiņiem, ir tādā mazjūras līmenī… Ne prātā nenāk pēc nieka pieciem šeit aizvadītiem gadiem uzdrošināties apgalvot, ka esmu Ventspili sapratusi. Ko jūs! Bet varbūt varu vismaz mēģināt Jums, ventiņi, pastāstīt, kādi esam mēs, iebraucēji. Šis, protams, būs ļoti diletantisks un personisks skatījums, tāpēc jebkādi papildinājumi un precizējumi tiek laipni gaidīti.

Mēs, iebraucēji, esam dažādi, jo dažādu iemeslu dēļ šurp ieradušies.

Izglītojamie iebraucēji

Studenta statuss pats par sevi nozīmē sevišķu cilvēku grupu. Augstskola, tehnikums, mūzikas vidusskola – gana daudz resursu, kas automātiski nodrošina pastāvīgu jaunu iebraucēju klātbūtni šaipusē.

Ne viens vien centies atšķetināt mīklu, kāpēc Ventspilī, neskatoties uz tādu jauniešu pieplūdumu, pat mūzikas vidusskolu (!), kur pirmos nopietnos muzikālos soļus spēris ne viens vien labi pazīstams mūzikas zvaigznāja dalībnieks, nopietnu mūzikas klubu tā arī nav izdevies izveidot. Lai šis jautājums paliek citai reizei. Šobrīd es teiktu, ka tas drīzāk ir par spīti. Sak`, ir jums tur jelgavnieki, liepājnieki, savas nakts izklaides cik uziet, tātad mums nebūs. Ventspilī, kā zināms, daudz kas notiek par spīti. Parasti gan – par spīti citiem mums te kaut kas būs, bet līdzsvaram jau vajag, lai par spīti kaut kā arī nav.

Tipiskā pazīme šai iebraucēju grupai – viņi nav vieni, viņi pārvietojas grupās un arī dzīvo grupās (nepārprotiet, es domāju kopmītnes).

Kas svarīgi – arī beidzot savas oficiālās mācību gaitas, viņi aizvien ir cits ar citu saistīti neredzamām saitēm (sesijas, kā zināms, vieno vairāk nekā vienā dienā kontā ieskaitīta alga). Un nevajag iedomāties, ka viņi iebrauc šeit uz laiku, lai nedaudz pamācītos. Nekā. Liela daļa šeit arī paliek.

Iebraucēji – līdzbraucēji

Viņi šeit ir, tā sakot, ieprecējušies. Ar rozā brillēm no daždažādām Latvijas un pasaules malām atvilināti.  Daži par šo likteņa pavērsienu ir laimīgi, citi – ne tik ļoti, bet tūlīt aiz studentiem, kas ir spēks pats par sevi, viņi ir otra pasargātākā iebraucēju grupa, jo viņiem ir vismaz viens vietējais plecs, uz ko balstīties, kad tie Ventspils vēji sāk pūst pārāk skarbi.

Tiesa, viņi parasti atzīst, ka, neskatoties uz vietējo plecu, bieži jūtas vientuļi, jo ne jau visur blakus vietējā radu saime nodrošināta. Kāda no Vidzemes tālā gala šurp atbraukusi jauna sieviete savos Ventspils dzīves pirmsākumos lēja asaras, ka darbā viņu necieš, jo “saproti, viņi vispār nesarunājas – es pirmdien aizeju uz darbu, gribu pastāstīt par nedēļas nogali, bet viņi – neko, vispār neko”.

Kabinetā, kur lielāko dienas daļu vadu es, tikai viens darbinieks ir īsts ventiņš. Kāda sakritība – viņš ir arī vismazrunīgākais. Te gan jāpiebilst, ka brīžos, kad kādu vārdu nolemj bilst viņš, tas patiešām ir īsti vietā – vismaz nedēļu izlolots, jūras vēju norūdīts, pārdomāts un argumentēts teikums.

Ekonomiskie iebraucēji

jeb darba meklētāji un atradēji. Savā ziņā arī viņi šeit ieradušies, rozā briļļu vadīti, tikai šoreiz tās ir komplektā nevis ar tauriņiem vēderā, bet skudriņām makā vai pārmaiņu alkām un ilgošanos pēc rītdienas…

Šie iebraucēji parasti sākumposmā (tas nozīmē gadus trīs) redzami pa vienam, jo viņu vienīgā iespēja iekļauties Ventspilī, pirms vietējie viņus par labiem beidzot būs atzinuši, ir sameklēt citus iebraucējus.

Pavisam droša pazīme, kā atpazīt šo iebraucēju grupu, ir drudžaina ss portāla pārlūkošana dzīvojamās platības meklējumos. O, tas ir vesels stāsts ikvienam no ekonomiskajiem iebraucējiem! Kad zināju, ka pārcelšos uz Ventspili, atvēru sludinājumus un mierīgi konstatēju, ka ar dzīvokli nebūs nekādu problēmu – piedāvājumu jūra. Kāds naivums, vai ne?

Vai tad es zināju, ka dzīvokļa atrašanās sludinājumu sadaļā nebūt nenozīmē to, ka tas ir pieejams, un  nepavisam nenozīmē to, ka tas pieejams ilgtermiņā. Ak vai, – tiem, kas sadomājuši uz Ventspili pārcelties tūrisma sezonas sākumā! Otrajā meklējumu nedēļā tiku līdz kāda glīta dzīvokļa apskatei pilsētas centrā. Mani sagaidīja un “noskanēja” divas kundzes, kuras pat bija gatavas slēgt līgumu uz veseliem (!) 6 mēnešiem, līdz brīdim, kad uzzināja, ka man ir mazs bērns… “Nu, ko jūs! Vai tad es nebiju pierakstījusi, ka ar bērniem un dzīvniekiem neņemšu? Kad es Ventspilī ierados pirms 40 gadiem ar diviem maziem bērniem uz rokas, es pat nesapņoju, ka varēšu dzīvokli dabūt, bija šķūnītī jāpaliek,” tā mani par iebraucēju ar bērniem skarbo likteni Ventspilī apgaismoja dzīvokļa saimniece. Tiesa, brīdī, kad pateicu, kur strādāju, saimnieces skarbā valoda kļuva par pāris toņkārtām zemāka un maigāka: “Bet jums jau tas bērniņš droši vien nemaz nezīmē uz tapetēm, vai ne?” Neskatoties uz pēkšņo atmaigšanu, es, arī tomēr lepna kurzemniece, pateicu saimniecei “nē” un, diezgan dziļa izmisuma apņemta, devos tālākos meklējumos. Dzīvokli īrēšanai es tomēr, protams, atradu, ne vienu vien, un biežiem jurģiem ir savs pluss – ātri tiec vaļā no visa liekā.

Zinot kurzemnieku dabu, mēs, iebraucēji, par īstiem vietējiem šeit laikam nekad netiksim uzskatīti. Un varbūt arī nevajag, jo saknes mums katram savas. Es tās atļaušos nosaukt par pievienoto vērtību, kuru mēs uz šo krastu, kur vējš dzīvo, esam ciemakukulī līdzi atveduši.

Gadu gaitā mēs esam sapratuši, ka tas slavenais kurzemnieku skarbums ir vien drošībai apvilkts eža kažociņš, bet aiz tā patiesi slēpjas arī silta sirds. Ja ventspilnieks tevi ielaidis pāri savas mājas slieksnim, zini, ka tā ir īpaša kvalitātes zīme, ko par naudu nenopirkt. Intara Busuļa vārdiem runājot, Talsi man vienmēr būs lielākā pilsēta pasaulē, bet jāatzīst, ka šobrīd mana māju sajūta ir pārvietojusies jau kaut kur pusceļā starp Talsiem un Ventspili. Tāda nianse  – iebraucot  dzimtajos Talsos un Rojā,  mani šobrīd sagaida sarkans brīdinājums, ka aiz šīs zīmes pašvaldības policija veic videonovērošanu. Pie Ventspils robežas mani sagaida košs “Sveicināti!”

 Pat, ja saproti, ka par patiesu “sveicināti” nāksies sūri un grūti pacīnīties, šis variants tomēr ir patīkamāks, vai ne?