Kenijiešu skrējēji: «Skrienam, lai kā mēs justos»

Tātad pie mums ir atbraukuši puiši no pašas Eldoretes, brāļi Maini - Čārlzs (29) un Gabriels (24). Palīdzēt sadzīviski un sagatavoties sacensībām palīdzēs Kenijas skrējēju eksperts – mūsu pašu Raimonds Kairis. Čārlzs pusmaratonu Eiropā ir skrējis 1 stundā 1 minūtē un 13 sekundēs. Savukārt jaunākais brālis Gabriels ir pirmo reizi Eiropā, un noteikti gribēs sevi parādīt šai publikai. Pavisam nesen viņš 15km skrējienā tikai dažas sekundes zaudēja brālim, stabili izskrienot zem 45 minūtēm.

Ķeramies klāt jautājumiem:

Andris Valerts (AV): Kā jūties Ventspilī? (Jautā tikai Čārlzam, jo Gabriels pirmo reizi Eiropā)

Čārlzs Maina (ČM): Man liekās, ka Ventspils ir Latvijas galvaspilsēta. Vienkārši iebraucot šajā pilsētā ir tāda sajūta, šī pilsēta ir cerību pilna. Vai tiešām Rīga ir Latvijas galvaspilsēta?!

Gabriels Maina (GM): Man šeit ļoti patīk!

(AV - Esmu nedaudz pārsteigts par Čārlza atbildi, nedaudz šokēts, jo man intervija nekad tā nav sākusies, atbilde nolika mani „uz lāpstiņām”!)

AV: Kenijā laikam dzīvo ap 40 miljoniem iedzīvotāju, tātad 39 miljoni skrien pusmaratonu ātrāk par 1 stundu un 5 minūtēm?

ČM: (smejas ne pa jokam!) Kenijā ir Kalentin cilts un Eldoretes rajons. 60tajos gados bija tāds vīrs vārdā Kipčoge Keino, kurš saprata, ka var skriet. Laikam uzvarēja pat Olimpiādē, viņu dēvē par skriešanas tēvu Kenijā. Protams, var piedzimt Kenijā jebkurā vietā un kļūt par izcilu skrējēju, taču skriešanas tradīcijas ir vienā reģionā, Eldorete, kur ir tādi ciematiņu kā Iten un Kapsabet. Tur arī ir skriešanas gars. Dažos rajonos mēģina izveidot skriešanas centrus, kur apstākļi ir pat labāki kā minētajos ciematos, taču nav „gara”!

(AV - Tas būtu kā Ventspils novads un Ugāle, Piltene. Varbūt taisām mēs arī šo „garu”!!!)

AV: No cik gadu vecuma jūs sākat trenēties skriešanā?

ČM: Pabeidzu vidusskolu, tad koledžu, tad man bija 23, un tad arī sāku skriet profesionāli. Pirms tam tikai skolā skraidelēju.

GM: Es gan sāku jau 20 gados, mani brālis ievilka tajā, kaut no sākuma tā īsti negribēju.

(AV -Esmu šokā, gaidīju atbildes, no 5 gadiem, otro reizi esmu „uz lāpstiņām”.)

AV: Pēc cik gadu treniņiem jūs pietuvojāties ātrumam – 3min/km?

ČM: Divus gadus notrenējos, Nairobi maratonā noskrēju pusmaratonu pa 1 stundu un 6 minūtēm.

GM: Es arī šajos pašos mačos pēc divu mēnešu treniņiem noskrēju pusmaratonu pa 1 stundu 15 minūtēm.

AV: Cik Jums ir paziņas, kuri var noskriet 21km ātrāk kā 1st un 3 minūtēs, Latvijā tāda nav neviena?

ČM: Es pazīstu 5-6, ar kuriem kopā trenējos un kas skrien ātrāk pa 60 minūtēm.

AV: Cik km jūs noskrienat nedēļā?

ČM: gatavojoties maratonam, skrienu ap 180km nedēļā, bet ja pusmaratonam, tad apjoms vidēji sasniedz 150km nedēļā.

AV: Varbūt nedaudz par treniņu metodiku, cik ātrie treniņi, cik garie treniņi nedēļā?

ČM: Pirmdiena mums saucās „TRAKĀ PIRMDIENA” – rīta treniņš 1 stundā un 10 minūtēs 20km skrējiens – tas nav viegli, vakarā atjaunošanās skrējiens. Otrdiena, stadionā trenējam ātrumu, vakarā atjaunošanās, trešdiena 20km pa 1 st un 30 minūtēm + staipīšanos, vakarā atjaunošanās, ceturtdienā 20 līdz 25minūtes no paša rīta, plkst.6., ap plkst. 10 ātrums uz ceļa, iekļaujot kalnus ar paātrinājumiem. Piektdiena 50 minūšu viegls skrējiens, sestdienās garais skrējiens, sākot no 30km un tā kāpinot katru nedēļu līdz 40km. Svētdienās... brīvs un baznīcas apmeklējums!

(AV - Paldies Čārlzam par konkrēto atbildi, jo man neviens tā nav atbildējis, un atkal esmu „uz lāpstiņām”, mūsējie skrien katru dienu.)

AV: Vai jūs vienmēr izpildāt treneru norādījumus, es domāju ja nejūtaties labi pirms kārtējā treniņa?

ČM: Mēs skrienam, lai kā mēs justos, jo, ja neskriešu es, manā vietā skries kāds cits! Protams, ja ir trauma, vai tiešām kaut kas nopietns, tad treniņu izlaižu, bet esmu kopā ar visiem, padodu dzērienu, uzmundrinu savējos.

(AV - Skarbā realitāte – ja vēlies kaut ko sasniegt, atlaides nav, tas ne tikai Kenijā!)

AV: Kāds ir ātrums atjaunošanās treniņiem jeb skatāties pulsus?

ČM: Mums ir maksimālais ātrums procentos, un tas ir 100%, maču temps. Treneris dod uzdevumu, skriet, piemēram, ar 20-25% atdevi, tad arī tā skrienu. Mēs pulsu neskatāmies šajos skrējienos.

AV: Vai ir nozīmēs ar kādas firmas apaviem skriet?

ČM: Man patīk Adidas, bet vairs mums nav līguma. Nike apavi tieši domāti sacensībām, savukārt Asics apavi ir ļoti labi lēnai skriešanai.

AV: Kāds ir dienas ritms, cikos ceļaties, cikos ejat gulēt?

ČM: Pirmais treniņš mums ir plkst.6, tātad ceļamies plkst.5. Noteikti guļam dienas dusu, no 13 līdz 16, tad vakara treniņš, ejam gulēt ap 22.

AV: Ko jūs un kā ēdat – brokastis, pusdienas, vakariņas?

GM: Es neēdu zivis!

ČM: Mums praktiski nav ledusskapji, tādēļ ēdienu izvēle nevar būt baigi lielā. Brokastis, pēc rīta treniņa, parasti ir maize un vārītas olas. Vakariņas ir ģimenes pasākums, katrā reģionā šis pasākums un ēdiens ir savādāks, bet manā ģimenē tā ir „maize” (AV: tā nav maize, bet baltās kukurūzas milti), no kā gatavojam ēdienu ar kartupeļiem, burkāniem un citiem dārzeņiem, kā arī tiek ēsti salāti.

AV: Vai vakarā ēdat cepumus, šokolādi un dzerat tēju?

ČM: Tēju un kafiju mēs dzeram no rītiem. (AV - par saldumiem viņi jautājumi nesaprata!?)

AV: Ko ēdat sacensību rītā?

ČM: Tikai ogļhidrātus – un nekādus proteīnus, nekādus dzīvnieku taukus, var pupiņas.

AV: Saldumus var?

ČM: Ja jūs gribat, lai jums salīp kuņģis, tad varat ēst saldumus. Vajag ēst to, kas maz jākošļā, tad arī kuņģim būs viegli. Medu un līdzīgas lietas var pēc sacensībām. Es laikam varētu trauku ar cukuru apēst pēc sacensībām.

AV: Sacensības noskrietas – vai tiek iedzerts arī vīns? Un kā notiek atjaunošanās?

ČM: Mēs ne vīnu, ne alu nedzeram, tā jau organisms ir bez ūdens, un alkohols pastiprina dehidralizāciju. Mums pēc finiša patīk krāsainie dzērieni ar gāzi, kā Coca Cola, Sprite, tur ir klāt daudz cukura un sāļi, tie palīdz atjaunoties.

AV: Mūsu klubā ir daudz tautas klases skrējēji, vai mums būtu vērts aizbraukt pie jums uz treniņa nometni? Cik varētu maksāt dzīvošana vienai dienai – viesnīca un ēšana?

ČM: Mēs esam 2500m virs jūras līmeņa, līdz ar to jums paies 2-3 nedēļas, lai atklimatizētos, un tad tikai varētu sākt trenēties. Mums nav viesnīcu, mums ir spartiski dzīves apstākļi, kāds viesu nams jau ir. Parasti brauc augstākā līmeņa skrējēji un dzīvo 3 mēnešu, un gatavojas speciāli kaut kādām sacensībām.

AV: Kad beigsies skriet, ar ko nodarbosieties?

ČM: Man ir ķīmijas laboranta izglītība. Atvēršu savu foto laboratoriju, kurā attīstīšu foto un tamlīdzīgi. Naudu ar skriešanu priekš tā esmu sakrājis.

GM: Es strādāšu pie brāļa, bet man vēl 7-8 gadi priekša skriešanā, tā kā vēl domāšu, ko darīt.

AV: Kas Kenijā ir pats jaukākais, bez ko jūs ilgotos, ja nāktos aizbraukt no dzimtenes uz ilgāku laiku?

ČM: Eiropā ir savāds dzīves stils. Man liekas, ja nokavētu vienu stundu darbā, mani uzreiz atlaistu. Kenijā 2-3 stundas nokavēt ir „pareizi”. Tad Eiropā, cik zinu, strādā visa ģimene, bet Kenijā strādā tikai vīrs, un var nodrošināt 5-6 cilvēku ģimeni. Kenijā, ja tev ir nedaudz sākuma kapitāls, tu vari no rīta piecelties un nolemt sākt tirgot, piemēram, liellopu gaļu, un tu vari to darīt. Aizej pie liellopu audzētāja, sarunā, ka pirksi no viņa gaļu, un ver veikalu vaļā. Eiropā gan laikam tas ir grūti.

GM: Man patīk, ka Kenijā publiskais transports apstājās kur grib un vajag, nevis kā te – noteiktas pieturas! Un benzīntankā neviens nelej degvielu, pats ielej un ar kredītkarti samaksā – tas ir tik garlaicīgi!