Iestājas pret vēja parkiem

Ieceri un ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procedūru skaidroja un uz cilvēku jautājumiem atbildēja SIA Latvijas vēja parki valdes priekšsēdētājs Jānis Urtāns, akciju sabiedrības Latvenergo ietekmes projektu vadītāja Kristīne Eglīte, kā arī uzņēmuma SIA Skepast&Puhkim, kam deleģēts veikt IVN, pārstāvji Raivo Damkevics un Elīna Silgaile. Interesanti, ka novada domes politiskā vadība sanāksmē gan piedalījās, taču atšķirībā no līdzīgas tikšanās Tārgalē par saules parka ieceri iedzīvotājus neuzrunāja.

Damkevics uzsvēra, ka informatīvā sanāksme sarīkota, jo likums uzdod iespējami agrākā projekta stadijā sniegt informāciju iedzīvotājiem. Silgaile ieskicēja, ka IVN ir liels pētījumu kopums, kura galvenie mērķi ir noskaidrot paredzētās darbības ietekmi primāri uz cilvēku, viņa veselību un drošību, kā arī uz bioloģisko daudzveidību. IVN pārrauga Vides pārraudzības valsts birojs – tas izsniedz IVN procesam darba programmu, kas ir publiski pieejama. Iedzīvotāji savu viedokli par ieceri Vides pārraudzības valsts birojam var iesniegt līdz 17. aprīlim.

Milzu turbīnas, ko vēl neražo

Latvenergo un Latvijas valsts meži meitasuzņēmuma SIA Latvijas vēja parki vadītājs Jānis Urtāns skaidroja, ka uzņēmums dibināts ar mērķi attīstīt vēja elektrostacijas visā Latvijā. Kopā plānoti astoņi parki ar kopējo jaudu 800 megavatu, kas atbilst 820 turbīnām. Divi no tiem iecerēti Kurzemē un skars Ventspils novadu. Urtāns skaidroja – palielinot elektroenerģijas ražošanas jaudas, valsts kļūšot konkurētspējīgāka un varēšot neimportēt elektroenerģiju. Izņemot pagājušo gadu, kad bijusi ražīga hidroelektrostaciju izstrāde, iepriekš esot importēts ap 30%.

Ja iecere īstenotos pilnībā, četros novada pagastos slietos 60 vēja turbīnas 300 metru augstumā. Pašmāju un ārzemju pieredze liecinot, ka visas 60 izbūvēt neizdosies – parasti IVN procesā ap 30% turbīnu neatļauj izvietot, tāpēc reālāks skaitlis būtu 40. Katras turbīnas maksimālā jauda varētu būt 8 megavati, taču, visticamāk, aptuveni 6–7 megavati. Maksimālais prognozējamais turbīnu augstums, ieskaitot lāpstiņas, varētu sasniegt 300 metrus, taču reālais – ap 250–280 metriem, jo pašlaik augstākas turbīnas neražo. Salīdzinājumam – Tārgales turbīnu augstums ir 152 metri. Attīstītāji solīja, ka turbīnu tehnoloģiskie risinājumi nodrošinās pret sadursmēm ar putniem un apledošanu. Skaidrs turbīnu izvietojums pagaidām netiek atklāts, taču vēja parka attīstīšana varētu ietekmēt daudzus – aicinot piedalīties apspriešanā, attīstītāji bija izsūtījuši ap 200 vēstuļu tiem, kuru nekustamo īpašumu projekts varētu skart.

Kāpēc mums visvairāk?

Sapulcējušies pauda negatīvu attieksmi pret ieceri, apstrīdot attīstītāju izteiktos apgalvojumus par pētījumiem un iespējamajiem ieguvumiem kopienai un cilvēkiem, kuru mājokļus un īpašumus turbīnu izbūve skars. Brīdī, kad kāds no sanāksmes dalībniekiem pavaicāja, kurš iebilst pret vēja parkiem, gaisā pacēlās roku mežs. Cits iedzīvotājs sacīja: «Ir tāda sajūta, ka Ventspils novads ir vienkārši magnēts ģeneratoriem. Mēs esam jau aplenkti, un vēl un vēl nāk virsū.» Vietējie aktīvisti sarēķinājuši, ka pieteiktas kopumā 14 vēja parku ieceres ar 320 turbīnām. Tās koncentrētas ap Kurzemes loku, ko savulaik būvēja it kā enerģētiskās drošības nolūkā, lai izveidotu savienojumu ar Zviedriju, taču tagad top skaidrs, ka patiesais nolūks varēja būt vēja parku pieslēgšana. To apstiprināja Latvenergo pārstāve, piebilstot, ka Ventspils novads attīstītājus interesē kā viens no vējainākajiem un ar vismazāko apdzīvojuma blīvumu.

Būvinženieris Roberts Strautmanis vērsa uzmanību, ka visām vēja iecerēm nav rezervētas pieslēguma jaudas. Urtāns piekrita, ka pieejamās jaudas jau ir rezervētas, norādot, ka ir ļoti liela varbūtība, ka tādēļ no visiem plānotajiem vēja parkiem realizēs vien mazāko daļu.

Ko iegūs cilvēki

Urtāns atturējās precīzi prognozēt, vai un cik lielas kompensācijas varētu saņemt tie, kuru dzīvi vēja turbīnas iespaidos. Viņš sacīja, ka normatīvais regulējums par tiešmaksājumiem pašvaldībām un iedzīvotājiem ir izstrādāts, taču nav apstiprināts, pieļaujot, ka to pieņems līdz 30. jūnijam. Dace Vašuka gan iebilda, ka normatīvais dokuments ministrijās ir iemarinējies jau pusotra gada garumā un nav pārliecības, ka to plānotajā termiņā arī pieņems.

Urtāns sacīja, ka, iespējams, uz maksājumu varētu pretendēt tie, kas dzīvo aptuveni 2 km rādiusā ap vēja staciju, bet maksimālais kompensācijas apmērs varētu sasniegt trīs minimālās mēnešalgas, kas šobrīd būtu līdz 2100 eiro. Šis pieļāvums zālē izsauca smieklus. Vēl viņš prognozēja, ka pašvaldība varētu saņemt ap 1500–2000 eiro uz megavatu gadā.

Urtāns sacīja, ka piegādē un būvniecībā iepirkuma kārtībā varēs piedalīties vietējie uzņēmumi un ostas. To apstrīdēja viens no sanāksmes dalībniekiem, kuram bijusi pieredze vēja parka projektā: «Latvijā nav firmu, kas būvē, apkalpo vēja parkus. Tie ir holandieši, poļi. Mūsējie, maksimums, pievedīs granti. Vēja parkus apkalpos tikai ārvalstnieki, un mēs viņiem maksāsim.» Viņš arī bija neizpratnē, kāpēc turbīnu kaimiņiem nav iespēju ieceri ietekmēt: «Man kā īpašniekam mājās, kad es žogu lieku, ir jāsaskaņo ar kaimiņu, bet valsts mežam vai vēja parkiem ar mani nav jāsaskaņo.»

Agnese Jansone vērsa uzmanību – tiklīdz blakus uzbūvēs vēja parku, nekustamajam īpašumam kritīsies vērtība – faktiski vērtības vairs nebūs vispār, jo tas tirgū nebūs interesants. Klātesošie arī apšaubīja, vai patiesais turbīnu izbūves nolūks ir elektroenerģijas ražošana vietējam patēriņam. «Jūs riskējat ar mūsu bērnu veselību, migrējošajiem putniem, īsti nesaprotam, kā vārdā. Vai varam teikt, ka tā ir tikai potenciālā peļņa? Jo tā vairs nav energoneatkarība. Mēs patēriņu esam samazinājuši, un, ja vajag, samazināsim vēl. Jūsu cenas ir nežēlīgas. Es pilnīgi noteikti zinu – ja būs šis, es nemaksāšu mazāk,» teica Ainārs Ērglis no Mazirbes.

Pētījumi neatbilst dzīvei

Tika runāts par pētījumiem attiecībā uz ainavu, putniem, sikspārņiem, noēnojumu, ugunsdrošību, ietekmi uz cilvēku un dzīvnieku veselību, taču sanāksmes dalībniekus attīstītāju teiktais nepārliecināja. «Mēs redzam, kā tas, ko izpēta uz papīra, neiet kopā ar realitāti. Kas notiks tad, ja jūsu izpēte, jūsu izpētītā, pieņemtā nākotnes ietekme izrādīsies ne tāda, kāda dzīvē?» vaicāja Dace Vašuka. Bet Jana Berka, kura dzīvo tiešā vēja parka tuvumā, jautāja, kādi argumenti liecina, ka vēja turbīnu mirgošana ietekmē divu kilometru attālumā dzīvojošos: «Realitātē tie ir vairāk nekā divi kilometri. Pati dzīvoju elektrostaciju parkā, un jūs man, lūdzu, nestāstiet to.» Kristīne Eglīte ieteica rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai, kas var pārbaudīt, vai netiek pārsniegti robežlielumi un, ja tā būs, tad ierobežos parku. Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja Dace Sāmīte gan norādīja, ka ieteikums nav reāls – valstī nav noteiktas institūcijas, kas var apturēt vēja parkus.

Sāmīte arī bija neizpratnē par attīstītāja attieksmi pret pētījumiem. Viņa sacīja, ka šobrīd par valsts līdzekļiem izstrādā vadlīnijas, cik tālu no īpaši aizsargājamo putnu ligzdām un riesta vietām būtu jāattālina vēja turbīnas. «Latvijas vēja parki ir viens no tiem, kas uzrakstīja protestu, ka ir jāsamazina attālums, jo Latvijā nav pētījumu. Protams, Latvijā nav pētījumu, un tas, ko piedāvā dabas eksperti, ir par pamatu ņemt Eiropas pētījumus. Jūs pret to protestējat,» sašutusi bija Sāmīte. Sanāksmes gaitā noskaidrojās, ka vienas turbīnas izbūvēšanai nāksies atmežot ap diviem hektāriem meža, bet betonu pēc vēja parka darbības beigām no zemes attīstītājs izņemšot un pārdošot kā vērtīgus celtniecības atkritumus.