Starptautiskais taustiņmūzikas festivāls ''Takts''

Jau ar pirmo festivālu tika iezīmēta skaidra pasākuma idejiskā teritorija – ik gadu festivālā “TAKTS” ir pārstāvēta dažādiem taustiņinstrumentiem radīta, uz tiem atskaņota vai tiem adaptēta mūzika ar uzsvaru uz jauno un laikmetīgo mūziku.

Miks Magone, teātra nama Jūras vārti Jaunās zāles producents, festivāla Takts idejas autors: neesmu drošs, ka šie mūziķi tik drīz vai vispār kādreiz atgriezīsies mūspusē.

Atgādiniet, kā radās ideja organizēt šādu taustiņmūzikai veltītu festivālu?

– Līdz šim Jūras vārtos pilnībā pašu rīkota un regulāra pasākuma nav bijis. Pirmā doma bija tādā veidā iedibināt jaunu tradīciju. Cilvēki ir pieraduši pie regulārām teātra viesizrādēm, koncertiem, bet tie nav mūsu rīkoti. Tas bija izaicinājums – uztaisīt kaut ko pilnībā jaunu un savu. Latvijā norit daudz dažādu mūzikas festivālu, bet ne ar tādu programmatisku uzstādījumu kā taustiņmūzika, kas mūsu gadījumā arī neaprobežojas tikai ar akustiskajām klavierēm. Pie tā otro gadu turamies, un paplašinām instrumentu klāstu. Šogad, piemēram, programmā Džeimss Makvinnijs (James McVinnie) ir pieteikts kā ērģelnieks. Lai ventspilniekus pieradinātu pie šādas mūzikas, radās ideja par koncertu sēriju Uztakts, kurā divas reizes pavasarī un divas reizes rudenī rīkojam atsevišķus, mazāka formāta pasākumus, atgādinot par festivālu decembrī.

Ko dzirdēsim festivālā šogad?

– Festivālā pārstāvēto mūziku vienā vārdā varētu nosaukt par laikmetīgo mūziku. Tā ir mūzika, kas citur pasaulē skan regulāri un bieži. Piemēram, tāds komponists kā Arvo Perts, kuru dzirdēsim arī šogad, festivāla sestdienā meksikāņu elektroniskās mūzikas mākslinieka Fernando Koronas un franču pianistes Vanesas Vāgneres kopprojekta – Murcof X Vanessa Wagner – izpildījumā. Vai, piemēram, Džons Keidžs un Stīvs Reihs, tie ir vārdi un uzvārdi, kas komentārus neprasa. Pianistei Vikijai Čovai (Vicky Chow), kas uzstāsies festivāla sestdienā, piemēram, pirms dažiem gadiem Stīvs Reihs Ziemeļamerikā uzticēja atskaņot savu jaundarbu klavierēm. Līdz ar to pasaules vai starptautisko nozīmību šajā festivālā ir grūti ignorēt vai pārvērtēt. Darbs, ko Vikija 3. decembrī izpildīs mums, saucas Surface Image, un to ir komponējis viens cits šī brīža jaunais Ņujorkas komponists Tristans Peričs (Tristan Perich). Tas ir kas Latvijā līdz šim nedzirdēts – darbs klavierēm un 40 pusaplī ap tām izvietotiem audioskaļruņiem, kuros katrā izskan ar datoru ģenerēta, vienam bitam atbilstoša skaņa. Visi šie 40 spīkeri uzbur tādu elektroniski ģenerētu toņu ņirboņu, kam visam pa vidu Vikija ārkārtīgi virtuozi spēlē visiem zināmās akustiskās klavieres. Tas ir tāds stundu garš meditatīvs skaņdarbs. Vai, piemēram, džeza trio Dawn of Midi no ASV. Tieši šis trio saņēma uzaicinājumu iesildīt Radiohead Medisonas Square Garden arēnā. Šo mūziķu vārdi un uzvārdi daudzviet pasaulē komentārus neprasa. Neesmu drošs, ka šie mūziķi tik drīz vai vispār kādreiz atgriezīsies mūspusē, nerunājot par Ventspili, bet Latviju vispār.

Kas jūs pašu saista taustiņmūzikā?

– Tā droši vien ir sava veida nodeva bērnībai. Kā katrs otrais no mums, savulaik esmu gājis bērnu mūzikas skolā un mācījies spēlēt tieši klavieres. Tolaik, bērnu mūzikas skolu beidzot, bija izveidojusies sava veida alerģija pret instrumentu. Nepārtrauktais treniņš bija izraisījis pretreakciju, bet acīmredzot gadu gaitā tā ir pārgājusi. Un atkal gribas atgriezties, nedaudz pastarpinātā veidā, ne vairs pašam mēģinot ielauzīties instrumentu spēlē, bet cenšoties sagādāt prieku un gandarījumu, aicinot šos mūziķus uz Ventspili.