Digitālā plaisa

Īstenībā jau viņiem nav izvēles – laiki, kad algu saņēma kasē pie lodziņa, bet komunālos maksājumus ar speciālo grāmatiņu un skaidru naudu rokās gāja maksāt uz uzņēmuma kasi vai banku, šķiet sena pagātne. Kaut kur vēl palicis pa kādai iespējai kaut ko klātienē samaksāt vai kādu jautājumu nokārtot, bet lielā mērā visas procedūras un darījumi notiek internetā.

Un te nu reizēm sākas problēmas, jo pat tie, kam gadu vēl nav tik daudz un darba dēļ ir nācies apgūt gana daudz dažādu tehnoloģiju, dažkārt mokās, lai iesniegtu vajadzīgos dokumentus Valsts ieņēmumu dienestam, Lauku atbalsta dienestam vai citai institūcijai. Dažas prasa e-parakstu, kas arī ne visiem ir. Ir labi, ja ir kāds cits, kurš tajā visā orientējas labāk un spēj palīdzēt. Atradu datus – pirms pāris gadiem noskaidrots, ka, jautāti par iemesliem, kāpēc neizmantoja internetu, lai aizpildītu veidlapas saziņā ar valsti, pašvaldību vai sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, 23% aptaujāto cilvēku vecumā no 55 līdz 64 gadiem norādījuši, ka pietrūcis vajadzīgo prasmju un zināšanu, bet 42% norādījuši, ka to viņu vietā paveicis kāds cits – klientu apkalpošanas speciālists, draugs vai radinieks. Un tie galīgi nav vecākie mūsu sabiedrības locekļi, bet cilvēki darbspējas vecumā. Var tikai iedomāties, kā ar šo visu veicas senioru vecuma ļaudīm, īpaši lauku apvidos, kur bieži vien nav stabila interneta pārklājuma. Ventspils bibliotēkas Reģionālā mācību centra vadītāja Vita Ozola, kura laikrakstam stāstīja par darbu, palīdzot senioriem ar tehnoloģijām (rakstu lasiet 7. lpp), teica, ka mūsu sabiedrībā ir daudz tādu, kuriem nav ģimenes atbalsta šai jomā – bērni un mazbērni dzīvo citur vai arī viņiem nav vaļas un pacietības iemācīt apieties ar jauno telefonu, iesniegt čekus nodokļu atmaksai vai samaksāt rēķinus internetbankā.

Laukos vispār bibliotēka ir kā tāda gaismas saliņa, kur palūgt palīdzību interneta lietu kārtošanā un arī par velti iegūt iespēju lasīt labas grāmatas, avīzes, žurnālus. Mūsdienās tas ir pat ļoti svarīgi, ka šādas saliņas ir, jo pasta nodaļu tīkls laukos jau praktiski ir izformēts un reti kur vairs eksistē fiziska pasta nodaļa (lasiet kolēģes rakstā 1. lpp). Tad nu gribētos cerēt, ka tā nejaukā bauma, kas sākusi virmot par to, ka arī bibliotēku taču katrā pagastā nemaz nevajagot, jo varētu iztikt ar bibliobusu, kas kā autoveikals piestātu noteiktos laikos, ir tikai bauma bez seguma vai arī ļauns joks, kura autors par to jau ir nokaunējies.