Vēl ir jāiztur!

Vēl pašā kara sākumā, kad ik rītu modāmies ar jautājumiem, vai Kijiva ir noturējusies, vai Ukrainas prezidents vēl dzīvs, mēs domājām, ka kara stratēģija ir politiski un militāri racionāla. Mēs neiedomājāmies, ka arī šodien ir iespējama tāda masveida nežēlība kā Otrā pasaules kara laikā. Bet tad mēs uzzinājām par Buču. Mēs bijām kļūdījušies.

Toreiz mēs domājām, ka, ieraugot tādas zvērības pret cilvēkiem – pat zīdaiņiem, bērniem, sievietēm un sirmgalvjiem –, vismaz Eiropa sadosies rokās un Putina orku armija tiks nolikta pie vietas. Mēs gaidījām, ka pasaules militārā elite vispirms būs humāna, nevis politiski un militāri racionāla. Mēs bijām kļūdījušies.

Pagājušā gada februāra nogalē mēs domājām, ka Eiropas Savienības līderi praktiski dzīvē nodemonstrēs tās vērtības un principus, kas ierakstītas savienības līgumos. Taču pavisam drīz mēs ieraudzījām Vācijas, Francijas, Ungārijas un vēl dažu citu valstu politiskās elites īstās sejas. Mēs bijām kļūdījušies.

Pagājušā gada pavasarī mēs skaitījām dienas līdz kara beigām. Mums likās, ka nekas tik briesmīgs nevar ilgi turpināties. Mēs cerējām uz Krievijas pilsoņu spēju pielikt punktu Putina režīmam. Mēs cerējām uz Krievijas karavīru mātēm un sievām. Jā, mēs cerējām arī uz Putina slikto veselību un drīzām kara beigām. Mēs neticējām tiem, kuri teica, ka karš būs ilgs. Mēs bijām kļūdījušies.

Pagājušā gada februārī stundas ritēja lēni, bija grūti rast motivāciju ikdienas darbiem. Vienīgais, kas deva spēku, bija sūtījumu gatavošana palīdzībai ukraiņiem. Vienlaikus tajās februāra dienās izspēlējām scenārijus, kā rīkoties, ja pienāktu X stunda Latvijai. Paldies ukraiņiem! Līdz mums tā pagaidām nav atnākusi. Nav atnākusi, jo Ukraina cīnās. Tādēļ es priecājos, ka mēs kļūdījāmies, arī domājot, ka pašaizliedzība, varonība un īsta līderība ir palikusi tikai pasakās un varoņteikās. Tieši ar šo, es domāju, kļūdījās arī Putins. Ukraina, tās prezidents apliecina, ka īsti līderi un varoņi ir arī šodien. Ne militārs pārspēks un Rietumvalstu atbalsts pagājušā gada februāra nogalē izšķīra notikumu gaitu un, iespējams, arī Latviju pasargāja no X stundas. To izdarīja ukraiņu tautas gara spēks un visaptverošā korupcija Krievijā.

Šī nedēļa Ukrainā, visdrīzāk, ir smaga, tādēļ arī mūsu uzdevums ir vienoties atbalstā tikpat pārliecinoši, droši un apņēmīgi kā pirms gada. Nekļūstot vēsiem, bet paliekot karstiem. Un, lai šī sajūta caur atbalsta pasākumiem, kas plānoti šodien, pārtop praktiskos sūtījumos Ukrainai. Vēl ir jāiztur!