Aizspriedumu bedre 1

Bezpajumtniekus. Bomžus. Un jau no pirmā mirkļa saprotu, ka no aizspriedumu un sociālo konstruktu bedres šoreiz neizbēgt, jo, kā gan darbdienas rītā, pētot cilvēku stāvus, noteikt, kurš tiešām ir bez pajumtes, bet kurš vienkārši trūcīgāk ģērbies? Kam spieķis vai nūja rokā ir tāpēc, lai balstītu soli, bet kam tas ir darbarīks veiksmīgākai atkritumu tvertņu satura pārskatīšanai? Un nedod Dievs! – ne vienmēr cilvēks, kurš apņēmīgā solī ar plastmasas maisiņu rokās dodas uz atkritumu konteinera pusi, iet tur meklēt tukšās pudeles. Pat ja iet meklēt, var būt, ka viņam ir jumts virs galvas.

Bērnībā uzaugu daudzdzīvokļu namā, vienā no lielākajām šīs pilsētas ielām. Tajā mājā, kuras galā krietno padomju pilsoņu acis priecēja greznojums ar sarkanām piecstaru zvaigznēm uz debeszila fona, bet vēlāk, kad, laikiem mainoties, plakātu noņēma – kāds ar zaļu krāsu bija uzšņāpis saukli Nevienu varu – nevienās rokās! Ēkas pirmajā stāvā, vienistabas dzīvoklī, mitinājās sieviņa cienījamos gados, baltā lakatiņā un dzeltenīgu seju, sačervelējušos kā sakaltis ābols. Apkārtējie viņu sauca par Babušku (atļaušos rakstīt ar lielo burtu, jo man tas ir un vienmēr paliks personvārds). Babuškai bija dīvains, tiem laikiem neparasts hobijs – viņa rakņājās pa lielo skārda miskasti, pašā pagalma vidū. Bērni viņai patika, un arī man Babuška, silti smaidošām acīm uzlūkojot, mēdza iedot pa kādam niekam – rotaļlietai vai grāmatiņai. Mamma neļāva ņemt, jo nekad nevarot zināt dāvanas izcelsmi – ja nu no miskastes? Mēs ar sētas biedriem tā arī nekad nesaņēmāmies silti smaidošajām acīm atteikt un klusībā ierīkojām pagalma malā slēptuvi Babuškas dotajām lietām. Vēlāk, protams, iemantoju krietnu čupiņu aizspriedumu gan par tiem, kuri rakņājas pa miskastēm, gan tiem, kas piekopj citus man nepieņemamus ieradumus. Aizspriedumi ir viens no rīkiem, kas palīdz mums iekļauties sabiedrībā. Pat dumpīgs pusaudzis nereti ir aizspriedumu pilns kā suns blusu. Līdz brīdim, kad pamazām sākam (ja vien sākam) pārvērtēt priekšstatus par sevi, sabiedrību un pasauli. Nerimstoši.

Tajā darbdienas rītā, kad topošajam rakstam gāju uzrunāt ļaudis pie daudzdzīvokļu māju miskastēm, izvēlējos ceļu, kas sākas nezināšanā, nevis bedrē, kas piebirusi pilna spriedumu un aizspriedumu gružu. Vaicāju: «Vai jūs zināt, kur ir pilsētas patversme?» Jo cilvēkiem patīk palīdzēt. Un, pat ja cilvēkam nav jumta virs galvas un rokas līdz elkoņiem atkritumos, viņam ir seja.