Viņš ir?

Jau tas vien, ka viņu ir daudz, lika apšaubīt, ka vecītis ir īsts. Varbūt varētu pieļaut, ka kāds viens, kurš reizi gadā iznāk no meža, ir tas īstais, bet tie – sarkanos samta mēteļos ģērbtie, ar pielīmētām baltām bārdām un mikrofoniem rokās – nu, kāpēc lai viņi būtu īsti?! Taču tam, ka kādā pamestā mājā netālu no skolas dzīvo Baltā dāma, apmēram 6–7 gadu vecumā es ticēju ļoti nopietni. Iet garām tai ēkai, pēc skolā izplatītiem šausmu stāstiem, nedrīkstēja. Tā nu mēs baidījāmies un metām līkumu.

Tiek uzskatīts, ka bērni līdz apmēram 6–7 gadu vecumam dzīvo fantāzijas pasaulē, kur maģiski stāsti viņiem šķiet paši par sevi saprotami. Šajā vecumā bērni tic arī feju eksistencei un varoņiem no pasaku grāmatām. Bet vai tamdēļ mums, pieaugušajiem, būtu jācenšas visiem līdzekļiem uzburt mītu par īsto Ziemassvētu vecīti? Un kas notiek tad, kad bērns pieaug un saprot, ka vecāki viņam ir stāstījuši to, kas nav patiesība? Jūtīgākie sajūt vilšanos un apjukumu – kāpēc vecāki man tā stāstīja? Ko vēl es nezinu?

Protams, katra ģimene izvēlas, kā mazajiem pastāstīt par to, kas ir Ziemassvētku vecītis. Taču man patīk kādas psiholoģes ieteikums attiekties pret stāstu par Ziemassvētku vecīti kā pret skaistu pasaku, kurā brīnišķīgs un jauks cilvēks mīl visus bērnus un vēlas, lai svētkos vecāki un vecvecāki viņa vārdā sveic savus mazuļus ar brīnišķīgām dāvanām. Tas ir veids, kādā mēs neesam samelojuši par īstajiem dāvanu gādātājiem, bet vienlaikus esam atsājuši vietu bērna fantāzijai.

Iedomājos, ka šodien jaunā paaudze, būdama gudrāka tehnoloģijās par mums, ja nu rastos kādas šaubas par vecīša eksistenci, varētu par to aprunāties ar mākslīgo intelektu. ChatGPT logā ierakstu vienu jautājumu: «Vai Ziemassvētku vecītis ir īsts?» Un īsā atbildes versija skan šādi: «Ziemassvētku vecītis nav īsts cilvēks, bet viņš ir īsts simbols – labestības, dāsnuma un svētku brīnuma iemiesojums. Viņš dzīvo mūsu stāstos, tradīcijās un labajos darbos, kas padara svētkus īpašus. Tāpēc atbilde ir: viņš ir». Nezinu, kādus secinājumus no tā izdarītu bērni, bet, ja koncentrētos uz atbildes beigu daļā izskanējušo «viņš ir», tad vecāki, kuri būtu stāstījuši, ka vecītis patiešām eksistē, var uzelpot. Pat māksīgais intelekts ir ļoti tolerants un negrauj uzburtos stāstus.

Un ja bērns, kurš ticējis vecītim, ir paaudzies un jautā: «Vai Ziemassvētku vecītis ir īsts?», varbūt nevajag steigties ar atbildi, ka, nu, jā – diemžēl nav, bet pateikt, ka viņš ir tik īsts, cik mēs viņam ļaujam būt. Viņš dzīvo mūsu stāstos, tradīcijās un labajos darbos, kas padara svētkus īpašus.