100 un viens gads

Februārī – mūsu dzimšanas dienas mēnesī – piedāvāsim lasītājiem Ventiņas bijušo darbinieku atmiņas par redakcijā pavadīto laiku, turklāt uzrunājot ne tikai tos, kas strādājuši jau Pils ielas telpās un ražojuši Padomju Ventu, bet arī vienīgi Saules ielā un Ventas Balsī strādājušos. Protams, tādas atmiņas iekrājušās arī man, un tur netrūkst nekā – ne jautru notikumu, ne kaut kā skumjāka, ne prieka par paveikto, ne sarūgtinājuma par nesasniegto. Redakcijas ikdiena, darba un izklaižu organizēšana mainījusies līdzi laikam, to nevarēja neietekmēt arī dažādi vairāk vai mazāk globāli notikumi, piemēram, 2008. gada finanšu krīze. Arī Covid-19 pandēmija. Pirmajā Ventas Balss numurā izdevēji rakstīja par to, ka jaunais laikraksts ir nelielā formātā, bet mums šogad jārunā par cita veida, kā tagad saka, optimizāciju. Nedēļā Ventiņa pie lasītājiem dodas vien trīs reizes, taču tas tiek darīts, lai sakopotu spēkus, izvērtētu situāciju un atrastu veidu kvalitatīvam lēcienam.

Es sāku strādāt Ventas Balsī, kas iznāca piecas reizes nedēļā, bet uz četrām lapām. Tad parādījās autoru pielikumi – sākumā veselas avīzes apjomā, bet pēc tam kā atvērums. Autoru pielikumi ar laiku pazuda pavisam, toties laikraksts kļuva divreiz biezāks (krievu valodas izdevums tika papildināts ar divām lapām), un šādā formātā tas iznāk arī šodien. Es tiešām ticu, ka vēl pēc kāda laika varēsim tikai atmiņu veidā runāt, ka Ventiņa tolaik iznāca tikai trīs reizes nedēļā!

Kad tikko biju pievienojies Ventas Balss kolektīvam, man stāstīja par laikiem, kad laikraksts iznāca tikai uz vienas lapas, jo citādāk vienkārši nevarēja. Galvenais bija vispār noturēt laikrakstu virs ūdens, kas arī tika paveikts, bet pēc tam dzīve drīz vien aizgāja uz augšu – laikraksta privatizēšana, savas ēkas iegāde, moderna tehniskā aprīkojuma sarūpēšana un nemainīga informēšana par visu aktuālāko pilsētā un novadā. Ventiņa soļojusi blakus pilsētas izaugsmei, un droši vien nav tāda nozīmīga notikuma pilsētā vai novadā, kurā laikraksta žurnālisti nav bijuši klāt. Arī tās ir nozīmīgas atmiņas, jo bieži vien laikraksta pārstāvjiem bija iespēja piekļūt tam, kas ierindas ventspilniekiem nebija pieejams.

Ir tāds teiciens «Viš 100 gāds nevienam nav vajdzīgs!», bet Ventas Balss visu šo laiku ir bijusi vajadzīga, un to nav iespējams nenovērtēt! Jāturpina strādāt pie jaunu atmiņu veidošanas!