Neilgā laika posmā dzīve man piespēlējusi iespēju sarunāties ar divām sievietēm, kuras nesen piedzīvojušas lielu zaudējumu. Abas nupat aizsaulē pavadījušas savus vīrus. Turklāt laulībā pavadīti gadi trīsdesmit un vairāk. Laika gaitā puses pierīvējušas visus negludumus tā, ka ābols šķiet mūžam bijis vesels.

Zaudējuma sāpes pēc vairākiem kopā izēstiem sāls pudiem ir nesalīdzināmi lielākas, nekā tad, ja kopā izēstas tikai dažas saujas. Pēc tik lielas tumsas grūti atrast to lielo JO, grūti atrast savu vietu vienam istabā, kur nu vēl dzīvē. Pie Brigaderes lielajiem stūrakmeņiem – Dievs. Daba. Darbs – klāt nāk bērni un mazbērni. Tomēr abās manās sarunu biedrēs gluži kā ieplaisājušos traukos izlijusī dzīvības sula atpakaļ pildās lēni. Brīžiem viss trauks sāļām asaru lāsēm norasojis.

Ilgus gadus mājās neturēju nevienu saplēstu trauku. Pat mammu savulaik pierunāju izmest visas ieplēstās apakštases, jo nav taču cilvēka cienīgi ēst un dzert no saplēstiem traukiem. Neatceros mirkli, kad tas mainījās. Vien atceros, ka tam bija kāds sakars ar japāņu kintsugi. Tā ir māksla salīmēt kopā saplīsušos traukus, izceļot plaisas ar zelta pulveri. Tā ir māksla, kas dziļi sakņojas dzenbudismā. Tas ir atgādinājums, ka cilvēka dzīvība ir trausla un nepastāvīga. Kintsugi ir kā rētas, kas jebkuru objektu padara unikālu un vērtīgu. Nē, mūsmājās neēd un nedzer no saplēstiem traukiem, bet mēs cenšamies saplēsto pēc iespējas salabot. Droši vien, ka izmest ir vieglāk. Tomēr arī kāda no mammas par piemiņu glabātā vāze laiku pa laikam savam mērķim kalpo arī tāda – kaut kad ieplēsta un rūpīgi salīmēta.

Skaistums ir subjektīvs. Un līdzīgi kā pēc lielākiem triecieniem mēs iemācāmies dzīvot pilnvērtīgāk un novērtēt katras sekundes vērtību, arī skaistā saskatīšanai dažkārt vajadzīga vien cita perspektīva. Dažkārt jālūkojas mazliet vērīgāk, lai ieraudzītu estētiskās smalkās nianses. Dažkārt jāpakāpjas soli nost, lai ieraudzītu, ka skaistais ir aprisēs. Turklāt, kad paši perspektīvu nomainīt nevaram, kāds vai kaut kas to mums palīdz izdarīt. Brīžos, kad atkal jau kaut kas knieš – kad darbi nesokas vai ritums par strauju, kad vasara šķitusi par karstu un ziema par slapju, – sniegpulkstenītes pabāž no zemes laukā savus degunus un iezvana pavasari. Kaķi naktīs sāk skaļi ņaudēt, mežā sarosās pūces. Sniegpulkstenītēm, kaķiem un pūcēm ir vienalga, jo ir jāņaud, jārosās un jāzied. Brīžos, kad īpašāk uzsmaržo gaiss un saules stari uzspīd spožāk un siltāk, tik labi ir ieelpot dziļāk un ļaut lai dzīslās ierit spēks. Ļaut, lai sadzīst.

Vakar sarunāju ar vienu no sievietēm kopā pasēdēt saulītē. Atrast brīdi, kad pavasaris ir iezvanīts, pagriezt vaigu saulei, pievērt acis un ļaut, lai kaut mazliet sadzīst.

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: